“Dzīvoju Cēsīs, Zvirbuļkalnā. Apkaime bija ledū un ūdenī. Man ar iešanu grūti, atbalstos uz spieķīša. Kad sapratu, ka apkārt tikai ledus, nekur tālāk netieku, pie manis pienāca divas jaunkundzes, ģimnāzistes, paņēma katra zem savas rokas, prasīja, kurp jāaizved. Tā arī meitenes mani aizgādāja līdz vietai, kur gribēju nokļūt. Pajautāju gan, kā sauc, bet diemžēl aizmirsu. Ļoti gribu pateikt jaunietēm paldies. Nav taisnība tiem, kas runā, ka mūsdienu jaunatne ir vienaldzīga,” teica cēsniece Ļuba.
Komentāri