Kristīne Ābelīte ir priecīga. Uz palodzes zied tikko izplaucis amarillis, vāzēs krāšņojas citas puķes.
“Mani apdāvināja gan Sieviešu, gan dzimšanas dienā,” gandarīta par pavasarīgo noskaņu, saka Kristīne, kura šonedēļ svin 98. dzimšanas dienu.
“Daudz gan gadu. Ja ārsti ļautu vairāk lasīt, būtu pavisam labi,” atzīst sirmgalve un labprāt pauž savas domas par politiku, par to, kāpēc Latvijā krīze.
Kristīne Ābelīte visu mūžu ir smagi strādājusi. Dzīves pārbaudījums bijis izsūtījums Sibīrijā. “Bija jāstrādā. Viegli nebija, sevišķi, kamēr vēl abas meitas bija mazas un man bija jāiet mežā. Kad vīram atļāva pie mums pārcelties, vecākā meita sāka strādāt kantorī, bija jau vieglāk,” domās dalās Kristīne. Ar gaišumu viņa atceras vietējos krievus, kuri grūtos brīžos palīdzējuši, un kādu vecu sievu, kurai ļoti paticis, kā latvieši dzied. Kristīnes vīrs bija būvnieks, kad kolhozā sācis fermas būvēt, vietējie brīnījušies, ka lopiem baznīcas ceļ. Pati vairākus gadus nostrādājusi par lopkopēju un cūkkopēju, par darbu saņēmusi apbalvojumus, arī divas Vissavienības sasniegumu izstādes medaļas. “Kad atgriezos, tiku savā mājā. Biju laba strādniece,” ar gandarījumu saka sirmā kundze un piebilst, ka bez darba dzīvē neko nesasniegt.
Kristīne lepojas ar meitām Guntu un Annu, sešiem mazbērniem, 12 mazmazbērniem un pieciem mazmazmazbērniem. Gunta dzīvo Valmierā, bet Anna kopā ar mammu.
“Mamma vienmēr bijusi liela optimiste un ļoti darbīga. Vienmēr atrod, ko darīt. Tagad viņas prieks ir puķes, kuras tiek apčubinātas. Viņa nomazgā traukus, skatās televizoru un jaunumus galvenokārt uzzina no skrejošajām ziņām ekrānā, jo diemžēl dzirdēt grūti,” stāsta meita Anna Jursa un piebilst, ka var tikai apbrīnot mammas labo atmiņu, gaišās domas un neizsīkstošo interesi par to, kas notiek gan ar jauno paaudzi, gan valstī.
“Veselībai nav ne vainas. Daktere Maija Kapzema ir manas dzīves uzturētāja. Asinsspiediens mēdz uzskriet, citādi nav par ko sūdzēties, ja vēl kājas klausītu,” atzīst Kristīne, bet Anna pastāsta, ka mamma vakaros un rītos norīvējas, masē kāju pēdas. Uzturā lieto lielākoties vieglu ēdienu, piena zupas. Vakarā gan labprāt mutē iemetot kādu konfekti.
“Gaidu pavasari. Tad varēšu sēdēt uz balkona. Tad diena ātrāk aizskrien,” saka Kristīne Ābelīte.
Komentāri