
Skanot Dieva vārdiem, pieklust sarunas, iestājas klusums. Dažs lūgšanā saliek rokas, cits klausās, acis pievēris. Lūgšanā ir vārdi par stiprinājumu, dvēseles dziedināšanu,
un tad atskan daudzbalsīgs
“Mūsu tēvs Debesīs…”
Šopirmdien viņi ir astoņi. Vīri un sievas gados, kuri atnākuši uz zupas virtuvi pusdienās. Saruna neraisās, kuram gan patīkami stāstīt, kā liktenis, nejaušība vai paša neizdarība iegrozījusi dzīvi, kurā arī daži santīmi ir liela bagātība. Pēc sieviešu vēlēšanās viņu vārdi mainīti, daža gan nosaka, ka katram cilvēkam kāda nu tā dzīve ir, tāda ir, un lai sabiedrība neizliekas, ka neko nezina un neredz, lai sociālie dienesti, kam trūcīgajiem jāpalīdz, neplāta rokas nevarībā, atbildot, ka naudas nav.
“Vai kāds nāk zupu paēst, kam nevajag? Kā izdzīvot, ja
pensija 49 lati 50 santīmi? Ledusskapis mājās stāv izslēgts,” stāsta Vizma. Astra ik pirmdienu un ceturtdienu, kad darbojas zupas virtuve, mēro ceļu no pilsētas nomales. “Paēdu un eju mājās. Dakteri iesaka, ka pastaigas vajadzīgas,” saka Astra un klusi piebilst: “Kas tā par dzīvi? Mocības.”
Dainai kopā ar dēlu ir vienistabas dzīvoklis. Dēls strādā gadījuma darbus. “Pagājušomēnes zālēs vien izdevu 25 latus. Ne valsts, ne pašvaldība nepalīdz nopirkt veselības apdrošināšanas polisi. Tik vien dzirdu: “Jums liela pensija.” Bet ļoti daudz pietrūkst, lai varētu izdzīvot. Kam bērni dzīvo citā pilsētā, tiem ir cerības uz atbalstu no domes, ” saka Daina un atklāj, ka viņas pensija ir 130 latu. Ziemā par apkuri dzīvoklī būs jāmaksā vairāk, tāpat par elektrību, zālēm, un
pensijas pielikums sadārdzinājumu nesedz. Vizma vēl piebilst, ka invalīdiem vienīgi braukšana ir bez maksas. “Sociālie nepalīdz. Gada beigās dalīs prēmijās, kā televīzijā rāda. Gribu zobus ielikt, 160 latu nav. Apdrošināšanas polisi ņēmu, ieteica, varbūt var sociālie palīdzēt. Kā mani uzņēma! Ārprāts! Ņemu polisi uz nomaksu. Ja kur eju pie dakteriem, tomēr lētāk,” pārliecināta Vizma un pastāsta, ka iepērkoties skatās uz nocenotajām pārtikas precēm. “Nekāda vaina. Bet veikalos aizvien mazāk tādu preču. Līdz pensijai jāiztiek ar kartupeļiem un eļļu. Desmit dienas bez maizes ļoti grūti. Kad ir maizīte, jūties paēdis, ar kartupeli vien nevar. Esmu cukurslimniece, jāuzmanās,” pastāsta Vizma un ar pateicību atzīst, ka divreiz nedēļā iespēja paēst siltu zupu ir atbalsts, kuru spēj novērtēt tikai tie, kam vēders tukšs. Daina pastāsta, ka eļļu veikalā nepērk, viņai pazīstama zivju tirgotāja, kura eļļu, kas paliek trauciņos, atdod. “ Tagad jau var kādu kāpostiņu nopirkt,” ar prieku saka Daina un nosauc, cik tie kurā veikalā maksā.
Armands ir invalīds. Patlaban dzīvo dārza būdā ar saimnieka atļauju. Strādājis nav no 1992.gada, bijis santehniķis, tagad vairs veselība neļauj strādāt. Dzīvo no invaliditātes pensijas. Būda apkurināma nav. Ziemā iešot uz patversmi.
Vismants atzīst, ka reizēm ir gadījuma darbi un strādā par dzīvošanu kādā mājā, kuru pieskata. Kārtos pensiju, un tad jau būšot labāk. Veselība arī nav labā.
Zupas virtuve Cēsīs darbojas kopš 2003.gada aprīļa. To līdzīgi finansē sv. Jāņa, baptistu, adventistu, “Prieka vēsts” , katoļu draudze, kad var, savu artavu dod arī “Jaunā paaudze” un Vasarsvētku draudze. Katru mēnesi kalpotāji no luterāņu, baptistu, adventistu vai “Prieka vēsts” draudzes atved bijušajā KUK ēdnīcā vārīto zupu, ar Dieva vārdiem uzrunā izsalkušos un izdala ēdienu. Sv. Jāņa draudzes kalpotājas zupu aiznes dažiem veciem cilvēkiem uz māju.
“Šopirmdien maz ēdāju. Parasti ir ap 15. Mēneša sākumā, kad saņemtas pensijas, ir mazāk. Daždien atnākuši arī tik
daudzi, ka galdu pietrūkst,” stāsta sv. Jāņa draudzes diakonijas darba vadītāja Vaira Novicka un piebilst, ka vairāki vecie cilvēki un invalīdi uz zupas virtuvi nāk jau vairākus gadus. Daudzu, kuri te veldzējuši izsalkumu, vairs nav, pa kādam pienāk klāt.
Te tiek apkalpoti visi, nekādu norīkojumu nevajag, ka tik zupas pietiek. “Līdz šim pietrūcis nav. Ja kāda porcija paliek pāri, to var paņemt trauciņā līdzi,” stāsta Vaira un smejot piebilst, ka visiecienītākā ir pupiņu zupa. Kad tā tiek lieta šķīvjos, vienmēr ir vairāk ēdāju nekā citās reizēs. “Kā viņi to uzzina, var tikai minēt,” saka Vaira un atzīst, ka ziemā un vasarā zupas virtuvi apmeklē vienlīdz daudz cēsnieku.
Protams, viss kļūst dārgāks, arī zupa. Ar šo gadu palielinājies katra pusdienotāja līdzdalības maksājums. Tagad tie ir desmit santīmi, vairākus gadus bija pieci. Ne jau tikai izēst zupas šķīvi draudzes namā sanāk tie, kuri ikdienā pirms izdošanas pārskaita katru santīmu. Viņi te atnāk arī parunāties. Gan par kaitēm, gan kaimiņiem, gan to, kur ko lētāku var nopirkt. Kad zupas šķīvis tukšs, neviens prom nesteidzas. Viņiem tik daudz kopīga un pārrunājama. “Paldies Dievam, ka mums tāds galdiņš ir, kur divreiz nedēļā varam sanākt,” pateicoties par ēdienu, promiedams saka kāds vīrs.
Komentāri