Kas viņi ir – latviešu mākslas pārstāvji pasaulē? Uz šo jautājumu atbildes tagad var rast Cēsīs. Pašā vecpilsētas sirdī,
līdzās Cēsu Sv. Jāņa baznīcai, izveidota mākslas galerija, kurā pagātne satiekas ar šodienu, mākslinieki, kurus dzīve aizvedusi tālu prom no dzimtenes, un mēs, kuriem laiks un liktenis bijuši labvēlīgāki, ļaujot mums dzīvot, strādāt Latvijā.
Ilgi starp mums un viņiem tur, ārzemēs, bijusi liela plaisa, jo dzelzs aizskars darīja savu. Mēs viens par otru maz zinājām. Tātad kļuvām sveši, kaut arī esam savējie – latvieši. 23 gadus dzelzs aizkara nav, bet mēs arvien esam sveši, jo zinām viens par otru gaužām maz. Ne tikai par tiem tautiešiem, kurus kara vilnis aiznesa uz Rietumeiropu, Ameriku un pat Austrāliju. Mēs maz zinām arī par tiem, kurus ekonomiskās emigrācijas un pasaules izzināšanas vilnis pārcēlis uz Rietumeiropu un Ameriku.
Kā mūs sapazīstināt, tuvināt, ļaut saprasties – šo
ceļu iet ļoti, ļoti centies Pasaules latviešu mākslas fonds. Nu tam ir arī redzams rezultāts. Kopš jūlija Cēsīs atvērta Pasaules latviešu mākslas centra izveidota galerija. Pašlaik skatītājiem pieejama daļa no tās. Tā vēl paplašināsies, jo fondam ir liela mākslas darbu kolekcijas. Galerijā
pirmā izstāde veidota ar domu, lai Latvijas sabiedrību iepazīstinātu ar pēdējo
trīs četru gadu jaunieguvumiem, lai Cēsīs būtu skatāms mākslinieku veikums zīmējumos, akvareļos, eļļas gleznās.
Raudzīts arī, lai tagadējos laikos radītajai mākslai, kā Gerdas Rozes (dzīvo ASV) krāsainā
ekspresijā
veidotie stāsti un Jāņa Rūdolfa Nedēļas (Austrālija) mākslinieciskā
iedvesma, klausoties Džona Keidža mūziku, līdzās būtu pēckara mākslinieku darbi. To, kuri dzīvoja ar Latviju sirdī, bet zināja, ka ceļš uz dzimteni viņiem ir slēgts.
Kas viņš bija – Voldemārs Avens, kura gleznā “Klēts durvis”, kas stāsta, ka durvis uz latviskumu viņa paaudzei trimdā ir slēgtas, tik skaists krāsu salikums, bet pati glezna smeldzes pilna? Dzejnieks, gleznotājs, arhitekts Voldemārs Avens dzimis 1924. gadā Ziemeļvidzemē. Dzimteni bijis spiests atstāt 19 gadu vecumā, strādājis Ņujorkas arhitektu un inženieru birojos, bet brīvajā laikā gleznojis, dzejojis, ceļojis.
Jānis Kalmīte
(1907.
– 1996.) uz Cēsīm atnācis arī ar rijām
un lauku
ainavām – gleznu sižetiem,
kuri latviešu sirdis sildījuši
visos kontinentos. Pirms Amerikā nonācis, Jānis mākslai pievērsies
Valmieras pilsētas skolā, tad beidzis
Latvijas Mākslas akadēmiju un strādājis par zīmēšanas skolotāju
Rīgas ģimnāzijās. Māris Raudziņš no Austrālijas pārstāv tēlniekus pasaulē. Cēsīs skatāma viņa veidotā
bronzas skulptūra. Viņa tēvs Latvijas pirmās neatkarības gados valsts vārdu pasaulē nesa kā basketbolists komandā, ko caur spēlfilmu tagadējā Latvijā pazīst
kā Sapņu komandu.
Pirmajā izstādē redzams latviešu klasiķu – gleznotāju, scenogrāfu
Hāgena Annas Annusa,
Frīdriha Milta, Ēvalda Dajevska, Niklāva Strunkes rokraksts mākslā, kā arī šobrīd ražīgi strādājošo, piemēram, Ilgas
Leimanes Kanādā, darbi.
Ārpus Latvijas par māksliniekiem izveidojušies –
Laimonis Mieriņš (Anglija), Ģirts Puriņš, Gerda Roze, Ojārs Šteiners, (ASV), Anika Lasmane – Sundberga (Zviedrija).
Šobrīd Amerikā aktīvi strādā
Lelde Vinters – Ore, viņš savu skatījumu uz glezniecību raksturo tā: “Glezna sāk savu dzīvi, tā aug un veidojas. Kādreiz tai jāpārcieš daudz maiņu, citreiz tā piedzimst gatava, aizraujos, iedziļinos. Paiet laiks, cīņa beidzas. Māksla tāpat kā dzīve ir cīņa. Bez cīņas tā neattīstās, neatrod ko jaunu jūtu pasaulē.”
Iespaidīgs izstādes elements ir Jāņa Mintika
instalācija “Akmeņu kolonna” – masīva, veidota no metāla konstrukcijām un akmens,
atvesta uz Cēsīm no Jaunmeksikas štata ASV. “Mani interesē dzīvības un nāves cikls – attīstīšanās un sairšana, jaunas sēklas, jauna augsne un jauna dzīve. Šī tēma izteikta tēlnieciskā stāstījumā, iekļaujot dzīves jaunaudzi pašā darbā.”
Jāņa Mintika
pazīstamākais darbs ir piemineklis kurzemniekiem Tobago salā.
Autodidakta Jāņa Stroda vārds mākslas dzīvē latviešiem
svešumā
kļuvis par jēdzienu. Kā tas veidojies, var jaust izstādē, aplūkojot gleznas “Vientuļa māja. Rudzātos vai Čikāgas priekšpilsētā”,
“Podnieces pasaule”, radītām 70. gadu otrajā pusē.
“Reliģisks pārdzīvojums – jautājošs, psihes melanholisko stīgu aizskarošs pašportrets,” teikts par podnieces portretējumu.
Izstādēs veidotāji mākslu ar vēsturi, kāda latviešiem bijusi jāpieņem kara beigās un pēc kara, iedzīvinājuši caur vairāku mākslinieku veikumu, kurš arī
nonācis Pasaules latviešu mākslas centra rīcībā.
Kā ilustrēta vēstures grāmata ir Aleksandra Ņukšas gleznojumu sērija. Gleznu, kuras datētas ar 1945., 47. un 48. gadu,
sākas ar tēlojumu nenosakāmā laukā, kur kā uzvarētājs stāv tanks ar zvaigzni
un cilvēks – piespiests pie zemes. Tālāk seko mākslinieku portretētās pilsētas Nirnberga, Kopenhāgena un Štutgarte. Mēs, kas zinām Latvijas vēsturi, nemaldīgi varam pateikt, ka Aleksandrs ne jau gleznot šīs Eiropas pilsētas bija ieradies.
Mairita Kaņepe
Plašāku foto reportāžu no pasaules latviešu mākslas centra galerijas atklāšanas skatieties sadaļā “Foto galerijas”.
Komentāri