
Latvijas jubilejas priekšvakarā īpaši domājam par valsts vēsturi, tiem līkločiem, ko nācies pārdzīvot. Bet vai mūsu bērniem mācību priekšmets – vēsture – liekas saistošs? Uz sarunu aicinājām vēstures skolotāju Dairu Cīruli, kura strādā Zaubes un Mores pamatskolā.
– Vai Latvijas jubileja ir īstais brīdis, lai bērniem pastāstītu par mūsu valsts vēsturi?
– Protams, un to arī darām. Ne tikai stāstām, bet liekam arī aktīvi iesaistīties, piedalīties, lai būtu vēsturisko notikumu klātbūtnes sajūta. 11.novembrī bijām Rīgā Brāļu kapos uz svinīgu pasākumu. Bērniem tas bija emocionāls brīdis, piedalījās Valsts prezidents, armija, orķestris, bija vainagu nolikšana, dega mūžīgā uguns. Kad pirms tam klasē jautāju, kurš bijis Brāļu kapos, neviens nepacēla roku. Bet šajā vietā katram kaut reizi vajadzētu pabūt, un ja vēl apmeklējums ir Lāčplēša dienā, tas ir jo īpašs saviļņojums. To, kas bērniem būs palicis sirdīs, redzēsim pēc laika.
Skolā cenšos bērnus iesaistīt valsts vēstures izpratnē. Skolēniem bija jānosaka pēdējās desmitgades ievērojamākās personas, populārākā dziesma, grāmata, svarīgākie notikumi. Tas bija brīvprātīgs pasākums, ne visi iesaistījās, bet ar rezultātiem bija interesanti iepazīties.
Bērniem jāliek darboties, viņi to grib. Tikai tā kaut kas paliks viņu atmiņā. Konkursi, pasākumi, ekskursijas – vienmēr kaut kas jādomā, lai bērni nebūtu tikai pasīvi klausītāji, bet aktīvi dalībnieki. 6., 7., 8.klasē bērnu uztvere vairāk balstīta uz emocijām. Tās viņiem arī jādod, caur tām jāmāca arī valsts vēsture.
– Dzirdami apgalvojumi, ka bērni nezina, kas ir Lāčplēša diena. To iemācīt ir skolas uzdevums vai tomēr vispirms par to vajadzētu runāt ģimenē?
– Manuprāt, nav pareizi ķert cilvēkus uz ielas un uzdot jautājumu, kas ir kas. Iespējams, dažam pašam no jautātājiem būtu problēmas pareizi atbildēt šādā situācijā. Tāpēc uzskatu, ka pēc šādām ekspresaptaujām nevar izdarīt secinājumus.
Kāpēc skolēniem, iespējams, trūkst šo zināšanu? Šodienas bērnus audzina vecāki, kuri paši ar to nebija saistīti. Ģimenēs, kur par šiem jautājumiem runā, kur svētkos aiziet uz piemiņas vietām aizdegt svecītes, bērnam ir citāda uztvere. Viņiem ir šī pieredze. Bet, ja vecāki to nav darījuši, viņi arī bērniem to nedos.
Būtu labi, ja katrā ģimenē par valstij un tautai svarīgiem vēsturiskiem jautājumiem runātu. Bet grūti nosodīt vecākus, kuri par to nestāsta. Viņi paši nav to piedzīvojuši, viņu bērnībā bija citi svētki, citi uzsvari. Tāpēc skolā šie robi jāaizpilda. Cenšos visu gadu sekot līdzi notikumiem, kas saistīti ar valsts vēsturi. Janvārī runājam par Ziemassvētku kaujām, barikāžu laiku, Latvijas de iure atzīšanu.
– Bērnus viegli ieinteresēt?
– Jāteic, ka vēstures stundas viņiem nepatīk, jo daudz jālasa. Tāpēc nepieciešami dažādi aktīvi un atraktīvi notikumi. Nupat kopā ar vēl dažām skolām bijām uz Ziemassvētku kauju muzeju, kur skolēni vairākas stundas tika iesaistīti dažādās aktivitātēs. Tā, jauši vai nejauši, kaut kas no tā viņiem arī aizķeras. Bet nevar jau visu laiku tikai atraktīvus pasākumus, kaut kad jāpalasa arī teorija. It īpaši vecākajās klasēs, jo 9.klasē būs valsts ieskaite. Tur ar interaktīvām izdarībām nevarēs iztikt.
Svarīgi, ka muzejos ar bērniem runā gids, kurš tiešām prot savu darbu, nevis tā pati vēstures skolotāja, kas māca skolā. Te īpaši var uzteikt Mārtiņu Mitenbergu no Ziemassvētku kauju muzeja. Viņa sniegums tiešām ir izcils. Nesen atklājām, ka arī barikāžu muzejā ir laba gide. Bērni, ārā nākot, teica, ka gribētu uz šo muzeju atbraukt vēl. Esmu konstatējusi, ka pēc šādu muzeju apmeklējuma bērnu stāstījums ir daudz emocionālāks.
Laikam jau vēsture ir faktoloģiks priekšmets, kas jāpasniedz emocionāli.
– Dzirdēts bērnus sakām – kāpēc jāmācās sensenu laiku vēsture, pietiek ar dažām pēdējām desmitgadēm, nu labi, pēdējiem simts gadiem.
– Tagad cilvēki bieži brauc ekskursijās. Ja ģimene aizbrauc uz Ēģipti, ir labi, ja bērns zina, kas ir piramīdas, kāpēc tās radītas. Protams, to var uzzināt no gida stāstītā, bet, manuprāt, labāk, ja tas būs uzzināts jau skolā. Varbūt iznāks aizbraukt uz Ķīnu, kas pasaulei devusi tik daudz nozīmīgu atklājumu. Būs labi, ja par to varēs pastāstīt arī citiem.
Vēsturē informācijas klāsts ir ļoti plašs, tāpēc skolotājam pašam jāpadomā, ko bērnam no šīm zināšanām iedot. Es lielāku uzsvaru lieku uz kultūrvēsturi, sabiedrību, jo bērns visu nevar atcerēties. Uzskatu, ka tas palīdz veidot kopējo uztveri. Protams, ir jēdzieni, gadu skaitļi un fakti, kas jāzina, lai varētu saprast nākamo skolā apgūstamo vēstures posmu.
– Ko dod vēstures zināšanas?
– Literatūra iet roku rokā ar vēsturi. Ir taču labi, ja, lasot kādu grāmatu par notikumiem, kas risinājušies pirms daudziem gadiem vai pat gadsimtiem, zini to kontekstu vēsturē. Arī skatoties filmas, zināšanas lieti noder. Piemēram, tie, kuri orientējas vēsturē, filmu „Rīgas sargi” skatās pavisam citādi nekā tie, kuriem šie notikumi ir sveši.
Bet jāatzīst, bērni neskatās filmas, kas stāsta par Latvijas vēsturi. Populārais TV seriāls „Likteņa līdumnieki” uzskatāmi rādīja, kādi līkloči bijuši mūsu tautai, bet, kad jautāju, kurš to skatījies, izrādās – neviens. Ja stundā parāda, viņiem ir interesanti, bet ikdienā bērni šādas filmas neskatās.
Labi, ka tika uzņemti „Rīgas sargi”. Šo filmu bērni cenšas redzēt, tā dod ieskatu mūsu valsts tapšanas vēsturē. Ir vēl vairāki labi piemēri. 11.novembra vakarā LTV bija brīnišķīgs raidījums „Sešas zvaigznes zobenā”. Arī tas bija domāts jauniešiem. Kaut ko tik spēcīgu nebiju gaidījusi!
– Manā jaunībā vēsturi mācīja tā, kā uzskatīja valdošā komunistiskā partija. Vai tagad to dara objektīvi? Un vai vēsture vispār var būt objektīva?
– Bērniem vienmēr esmu teikusi: es varu iemācīt hronoloģiju, bet attieksme pret vēsturi, šodienu un notikumiem jums veidosies dzīves laikā. Vēsture jāmāca, lai bērni spētu orientēties norisēs, bet savus spriedumus lai izdara paši.
– Dzirdēts viedoklis, ka jāaizmirst vēsture, jāskatās tikai nākotnē. Vai vēsturi var tā vienkārši izsvītrot?
– Vai varam aizmirst to, kas notika pirms 10, 20, 50 gadiem, to, kas notiek šobrīd? Atmiņu taču nevar tā vienkārši izdzēst. Filozofiski sakot, pēc tā, kas būs rīt, mēs varēsim izvērtēt to, kas bija vakar. Kā zināms, ir teorija, ka vēsturē viss atkārtojas cikliski. Un to pierāda arī Latvijas vēsture. Izvērtējot iepriekšējos ciklus, mēs labāk varam saprast pašreizējos notikumus un izdarīt secinājumus. Atmodas sākumā bija barikādes, nesen bija lietussargu revolūcija. Pirms gadiem bija „Banka Baltija” krahs, tagad problēmas ar „Parex”.
– Pašreizējie skolas bērni izaugs, zinot Latvijas vēsturi?
– Ceru, ka viņi spēs tajā orientēties. Protams, būs tādi, kas nezinās, bet tāda nu ir mūsu sabiedrība. Taču ceru, ka vairums būs zinoši. Vēl problēma tā, ka cilvēkiem trūkst darba, jaunieši neredz, kā cilvēki strādā. Lūk, tas ir sāpīgi, jo viņiem liekas, ka viss notiek bez darba. Bet mācības – tas taču arī ir darbs. Liels un nopietns darbs. Tie bērni, kuri to saprot, kuriem vecāki pratuši iemācīt pareizu vērtību izpratni, turpina mācības un dzīvē kaut ko sasniedz. Uzskatu, ka tiem, kuri pabeidz vismaz vidusskolu, dzīves uztvere ir pavisam citāda, nekā tiem, kuri apstājas pēc pamatskolas. Un tie pirmie saviem bērniem jau cenšas iedot vēl vairāk. Viņi saprot izglītības nozīmi.
Runājot par darbu, jāatceras arī, ka pirmā Latvija taču tika uzcelta ar smagu, visas tautas kopīgu darbu. Tad bērni redzēja, cik tas ir svarīgi. Šobrīd ir tikai cerība, ka nākamgad ekonomikas kritums beigsies un dzīve sāks atkal iet augšup, ka atkal radīsies darba vietas un varēsim atkal celt mūsu valsti.
Esmu optimiste, ceru, ka šī krīze beigsies ātrāk, nekā mums sola. Bet latvietis jau pat vistumšākajās vēstures dienās spējis atrast kādu gaišu stariņu. Vienīgi žēl, ka mums zudis ģimeniskums, reti kur kopā varam redzēt ģimenes. Pirmās Latvijas laikā ģimene tika celta īpašā godā, tā bija īpaša vērtība. Tagad vecāki ir atsevišķi, bērni – atsevišķi.
– Uz sveču dedzināšanu Cēsīs, Pils parkā, ļoti daudzas ģimenes nāca ar bērniem.
– Taču tas ir līdz zināmam vecumam, padsmitnieki labāk izvēlas turēties atsevišķi, kopā ar vienaudžiem. Bet labi, ka ģimene turas kopā vismaz, kamēr bērni mazi. Tas dod tik vajadzīgo ģimenes kopības sajūtu. Patīk, ka tēvi nāk kopā ar bērniem, runā ar viņiem, stāsta par šiem notikumiem. Ja bērns ģimenē pasaka, ka skolā teikts – lāpu gājienā jāiet kopā ar tēti, tēvam nekas cits neatliek, kā noaut siltās čības un doties.
– Kādas sajūtas jums šajā valsts jubilejā?
– Labi, ka neprasījāt, vai esmu patriote. Šajā laikā tā bieži jautā. Man šāds jautājums šķiet pilnīgi lieks cilvēkiem, kuri šajā valstī dzimuši un auguši. Es te esmu dzimusi, izaugusi, savā dzīvē daudz redzējusi un daudz pārdzīvojusi. Ne visu gribas stāstīt un ne par visu gribas runāt. Taču man ir prieks par šo 18.novembri, par mūsu valsti. Ja man tas viss būtu vienaldzīgs, es nemācītu vēsturi, nekur ar bērniem nebrauktu, necenstos viņiem interesanti pasniegt šo mācību priekšmetu.
Šī ir mana valsts, ar kuru es pamatoti lepojos!
Komentāri