Vērtības jāsaglabā

Cēsīs pieaug interese par ko­ka apbūves saglabāšanu, tās godā celšanu, tas noticis, pateicoties tiem aktīvajiem, kuri radīja un īstenoja ideju par Koka dienām, kas notika maija sākumā. Kārtējais pierādījums tam bija talka īpašumā Gaujas ielā 6 a, uz ko aicināja Koka dienu Restau­rā­cijas darbnīcas vadītāji Jānis Tol­pežņikovs un Ieva Zilberte, kuri iegādājušies šo nelielo koka ēku.

J. Tolpežņikovs neslēpj, ka šis namiņš, kas nodēvēts par “Dārz­nieka māju”, ir Cēsu vēsturiskās ko­ka arhitektūras pērle. Ēku iecerēts restaurēt līdz nākamajām Ko­ka dienām, veicot izpēti, izmantojot autentiskus būvniecības paņēmienus un materiālus, demonstrējot cēsniekiem labu restaurācijas praksi un mācot to izmantot pašu īpašumos Cēsu vecpilsētā un citur.

Viņš stāsta, ka namiņu atraduši nejauši, dodoties pastaigā pa vecpilsētas apkaimi: “Pieļauju, ka liela daļa cēsnieku nezina par šo māju, pat ja zina, tā neko viņiem neizsaka. Mēs redzam tās vērtību, redzam kvalitāti, kāda ieguldīta būvniecībā. Tas ir noslēpumains objekts, maza ēka, kuras interjerā redzams tāds kā muižas piegājiens, viss veidots ļoti kvalitatīvi.”

Talkā namiņa apkaime atbrīvota no kokiem un krūmiem, lai tie neturpinātu bojāt ēkas konstrukcijas. Tagad labāk var novērtēt būves stāvokli, apzināt steidzamāk veicamo.

Restaurators atzīst, ka ēkas vēstures izpēte vēl nav veikta, tā nav prioritāte: “Esam redzējuši kartes, kur tā iezīmēta 19.gadsimta sākumā. Dokumentu maz, vienīgais, ko esam redzējuši pilsētas būvvaldē, ir nojaukšanas projekts, kas tagad atcelts. Šī ēka kandidēs uz valsts kultūras pieminekļa statusu. Šis process nav vienkāršs, bet uzskatām, ka šis nams ir vērtība, kas jāsaglabā nākamajām paaudzēm.”

Nelielā ēka bijusi dzīvojamā māja ar divām istabām, virtuvi. Fasādi ar ieejas durvīm savulaik rotājušas četras kolonnas, no kurām gan palikušas tikai pēdas. Vienā istabā griesti no tēstiem, nevis ēvelētiem dēļiem, ģipša rozete ap lustru, un J. Tolpežņikovs atzīst, ka restaurācijas gaitā vēl daudz kas var atklāties.

Restauratoru acīs šai ēkai ir liela vērtība, lai arī tā nav labākajā stāvokli, viņi redz, kāds varētu būt rezultāts. Bet, lai to sasniegtu, darāmā ļoti daudz. Jautāts, vai iespējams gada laikā ēku restaurēt, viņš norāda, ka svarīgi izvirzīt mērķus. J.Tolpežņikovs saka: “Sva­rīgi, lai būtu, uz ko tiekties, ko domāt un darīt. Mums ir mērķ­tiecība un enerģija, un progress būs. Gribam parādīt cilvēkiem, kā iespējams atjaunot šādas ēkas. Šis pašiem ir liels izaicinājums, bet to vajag. Esam jauni, vajag mesties piedzīvojumos, un šis ir labs piedzīvojums.”

J. Tolpežņikovs ir no Rīgas puses, Ieva Zilberte dzimusi Cēsīs, abiem ļoti rūp pilsētas vēsturiskās koka apbūves saglabāšana.

“Nojaukt viegli, un daudz jau nojaukts,” atzīst restaurators. “Cē­sīs jārada piemērs, ka var arī citādi. Ne visu var izglābt, bet, ja var izglābt, tas jādara. Manuprāt, Cēsīs jāveido koka būvniecības politika, vienota vīzija un jāiet uz to. Man kā restauratoram svarīgi, lai ēka ir autentiska. Var jau uzcelt namu, kas no ārpuse būs līdzīgs vēsturiskajiem, bet tas nebūs autentisks. Tā būs jauna ēka, bet te gribam uzsvērt tradīciju saglabāšanu. Restaurācija iet kopsolī ar tradīcijām, kā strādāja namdari, kādus materiālus viņi izmantoja, kādus instrumentus lietoja. Restaurācija nav kaut kas muzejisks, neveidosim eksponātu, bet dzīvu māju, kuru cilvēki varēs skatīties, aptaustīt, kur parunāties. Gribam rosināt cēsniekus palīdzēt saglabāt to nelielo daļu koka apbūves, kas vēl palikusi, nākamajām paaudzēm.”