
Raiskuma pagasta bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Grīvas” Māra Alsberga kopā ar vīru mērķtiecīgi attīsta lauksaimniecību.
Kopš 2005. gada, kad uzsākta lopkopība, izdevies izveidot tīršķirnes gaļas lopu, kā arī Romanova šķirnes aitu ganāmpulku.
Lielākoties saimniecībā ir Hereforda šķirnes gaļas lopi, taču ir arī vairākas Šarolē šķirnes govis, kā arī teļi, kas iegūti, krustojot abas šķirnes. „Grīvu” saimniece vērtē, ka Vācijā selekcijas darbs tiek veikts ļoti labi, tādēļ pirms trim gadiem no turienes atvestas pirmās 14 telītes. Tagad aplokos ganās jau 26 zīdītājgovis, 17 teļi, divi vaislas buļļi, kā arī vairāki jaunbuļļi. Daļa dzīvnieku tiek pārdoti vaislai, taču daļa – nobarošanai Vācijā. Tur augstu vērtē, ja bullīši mierīgi, un saimniecībā izaudzētie patiešām tādi ir. To nosaka ne tikai Hereforda šķirnes īpašības, bet arī tas, ka katrs tiek īpaši apmīļots un aprūpēts.
„Grīvu” saimniece neslēpj – ir skumji, ka lielākā daļa Latvijā ražotās gaļas nenonāk pie patērētājiem mūsu valstī, taču citviet, bet Latvijā tiek ievesta citās valstīs ražotā. Taču šim procesam iemesls ir peļņas iespējas. „Naudas ziņā, protams, ir izdevīgāk pārdot lopus uz Vāciju. Tur dzīvsvarā nopelnu tik, cik par kautsvaru, nododot lopus gaļas kombinātam „Ruks”. Es nedotu lopus prom, ja te tie maksātu tāpat kā citās valstīs, arī tad, ja atšķirība būtu santīmos. Jācer, ka reiz pienāks laiks, kad gaļu un pienu nevajadzēs izvest no Latvijas, kad arī šeit par to maksās atbilstoši,” atklāj M. Alsberga. Turklāt bioloģiski ražotā gaļa Latvijā aizvien netiek pietiekami novērtēta. Tomēr gaļas lopu audzētāja vērtē, ka daļa pircēju būtu gatavi maksāt vairāk par Latvijā, turklāt bioloģiskā saimniecībā audzētu gaļu. To pierādījusi arī dalība zaļajā tirdziņā Straupē, kur pircēju interese bijusi ievērojami liela. M. Alsberga atzīst – daļa sabiedrības novērtē bioloģiski ražotus produktus un izprot, cik būtiski, ka ganības nav miglotas, ka lopi ēduši tīru barību. Lai gan pircēju interese būtu, saimniecība pagaidām neuzsāk pašizaudzētās gaļas uzglabāšanu, fasēšanu un tirgošanu. To nodrošināt un izpildīt visas prasības pagaidām nav abu saimnieku spēkos.
Lai gan lauksaimniecība citās valstīs ir ļoti attīstīta, M. Alsberga tomēr uzskata, ka Latvijā izaudzētā un ražotā gaļa nereti ir tīrāka un kvalitatīvāka. Viņa neslēpj – daudzviet citās valstīs lopi neganās ganībās. Tie tiek audzēti šaurās novietnēs, lai būtu pēc iespējas mazāk kustību, turklāt tiek baroti nevis ar zāli, bet speciālu barību. Tas izjūtams arī, kad no citām valstīm ievestās govis ganībās sākotnēji nemāk ēst zāli – savā dzimtenē tās to nav darījušas.
M. Alsberga uzsver, ka saimniecība vēlas turpināt selekcijas darbu, lai pilnveidotu un radītu aizvien kvalitatīvākus liellopus. Tādēļ nepārtraukti ir jāmācās daudz jauna, taču „Grīvu” saimniece uzskata – informācijas par citu valstu pieredzi, ieteikumi un pētījumu rezultāti ir nepietiekamā daudzumā. Katrā saimniecībā ganīšanas un lopu barošanas metodes ir atšķirīgas.
Būtiski izvērtēt arī gaļas kvalitāti pēc nokaušanas, bet M. Alsberga norāda uz problēmu: „Ja kautuvē nokaušanai nododu bulli, pirmkārt, vēlos dabūt atpakaļ visu, nevis tikai daļu no tā. Otrkārt, gribu būt pārliecināta, vai tas patiešām ir manā saimniecībā izaudzētais bullis. Šādas pārliecības man nav vienmēr.”
Darbs tiek ieguldīts arī otrā saimniecības darbības nozarē – Romanova šķirnes aitu audzēšanā. Pašlaik ganībās to ir apmēram 60. „Mums aitu nav daudz. Ganāmpulkā ir arī jaunaitiņas un teķi, ko ievedām no Vācijas, lai izvairītos no tuvradniecības, kas Latvijā ir liela problēma daudzām saimniecībām.
Pagaidām gan Latvijā tīršķirnes saimniecības ir tikai Latvijas tumšgalves aitām, bet vēlamies savu saimniecību veidot kā tīršķirnes Romanova aitu saimniecību vaislai. Gribas, lai aitkopji teķus varētu dabūt tepat Latvijā, lai pēc tiem nebūtu jābrauc uz citām valstīm,” skaidro M. Alsberga.
Vaicāta, vai nav grūti ar lopkopību nodarboties, strādājot bioloģiski, saimniece atbild: „Uzskatu, ka bioloģiski neko nav vieglāk audzēt kā gaļas liellopus un aitas. Ganības taču tāpat tiktu sētas, tajās būtu lucerna un āboliņš. Tagad ir arī tādas minerālvielas, kuras atļauts dot lo-piem bioloģiskajās saimniecībās. Taču graudus un sienu iepērkam no bioloģiskām saimniecībām.”
Lai gan M. Alsbergai ir daudz nākotnes plānu, viņa neslēpj, ka peļņas būtībā nav. Tas, kas tiek nopelnīts, tiek ieguldīts attīstībā un kredītmaksājumos, tādēļ būtisks atbalsts ir subsīdijas.
M. Alsberga atklāj, ka sāp atbalsta trūkums no pašvaldības: „Pagasts deklarē, ka tā prioritāte ir lauksaimniecība un tūrisms. Taču, kad mums bija ļoti svarīgi zināt, vai tiks pagarināts zemes nomas līgums, jo gribējām startēt uz jaunajām subsīdijām, atbilde tika novilcināta līdz pēdējam. Nomas līgums tā arī netika pagarināts. Mums tas nozīmē lielu nedrošību.
Sāp arī tas, ka liela daļa turīgo cilvēku tāpat kā mazi bērni lauksaimnieku – lopkopi, graudu audzētāju – neuztver kā ražotāju. Viņiem šķiet, ka visu var dabūt veikalā, ir zudusi cieņa pret lauksaimnieku. Mēs esam kļuvuši tikai par prasītājiem, kuri saņem subsīdijas, kuri vēlas saņemt augstāku samaksu par ražoto produktu. Taču liela daļa neizprot, ka, lai izaudzētu gaļas lopu, ir jāiegulda liels darbs un rūpes.”
Komentāri