
Priekuļu novada Liepas kultūras namā literārā sarīkojumā Eduarda Veidenbauma prēmiju saņēma rakstniece, vecpiebaldziete Inguna Bauere. Lasītāji lēma un prēmijas piešķiršanas komisija piekrita, ka “Piedod, Karolīne!” ir to pelnījusi.
“Novembris ir mēnesis, kurā
pieminam, godinām, atceramies. Reizēm ar pašapziņu gan ir, kā nu ir. Tad ir svarīgi, ka parokam vēstures tīnē, atrodam ko nozīmīgu. Vai varam iedomāties, cik redzīgām jābūt acīm, gudrai sirdij, lai atrastu, par ko rakstīt, runāt. Ingunai tā tīne ļoti bagāta, un viņa
dod smelties citiem,” sacīja prēmijas vērtēšanas komisijas priekšsēdētāja Rasma Lezdiņa un uzsvēra, cik svarīgi ir neaizmirst par tādiem mūsu tautas dižgariem kā Ati Kronvaldu.
Grāmatu “Piedod, Karolīne!” Inguna sāka rakstīt pirms diviem rudeņiem. “Tas bija tāds pats veļu laiks kā tagad. Aizbraucu uz Liepāju pie tēta, kurš gatavojās aiziet. Bija bangaina jūra, vējš, rēna rudens tumsa, bija satikšanās ar nāvi. Tā atnāca grāmatas pirmās rindas,” atklāja rakstniece. Atis Kronvalds tāpat kā Inguna ir no Liepājas puses. Rakstnieces rokās bija nonākusi neliela grāmatiņa no sērijas par latvju izciliem darbiniekiem. Tā viņa ieinteresējās par Ati Kronvaldu, kura dzīve nav iedomājama arī bez Piebalgas, kura atstātās pēdas latviešu tautā piemirstas, bet nekad nav izdzisušas.
“Kad man stāstīja, ka šodienas skolu
mācību grāmatās, no kurām skolēni mācās par valodu, literatūru, par Kronvaldu nav ne vārda, domāju, acīmredzot, bija jāuzrodas kādam, kurš raksta romānus, lai Atis varētu atnākt pie mums visiem un lai piemiņa par viņu vienkārši nepazustu,” atzina Inguna Bauere un aicināja ieklausīties Kronvalda vārdos, cik tie skanīgi: “Mēs, kas ar skaidru apziņu savu iegūto izglītību, savu spēku, savu dzīvību ziedojam savas tautas labā, mēs turamies cieši un uzticīgi pie tēvu valodas un savas tautības, un viņas sevišķi tagad nevaram ne par kādu naudu pārdot tādēļ, ka mums nevar dot neko citu vietā, kas būtu tikpat svarīgs un cienīgs mūsu tautas interešu ziņā.”
Priekuļu novada Liepas pagasta pārvaldes vadītājs Andris Rancāns visiem atgādināja, ka Veidenbauma prēmija nav vienkārši literāra prēmija. “Tā ir tautas prēmija. To nepiešķir komisija, tā tikai izvērtē priekšlikumus, kurus iesūtījuši lasītāji par pēdējos divos gados izdotajām grāmatām,” sacīja Andris Rancāns.
Par latviešu valodu un vēsturi runāja Priekuļu novada domes priekšsēdētāja Māra Juzupa, uzsverot,
ja latvietis nezina Ati Kronvaldu, tad viņš nezina vēsturi. “Lai saprastu, cik bagāta ir latviešu valoda, ir jālasa Ata Kronvalda vēstules, tās ir tik gaišas, skaistiem latviskiem vārdiem,” atzina pašvaldības vadītāja.
Ingunu Baueri godināja ne tikai liepēnieši un pašvaldība. Prēmijas pasniegšana ir arī reize, kad atbrauc iepriekšējo gadu laureāti.
Bija ieradušies Māra Svīre, Lija Brīdaka, Aina Karele, Kelīna Klāna, Daina Bruņiniece un Ēriks Hānbergs. Katrs jaunajai laureātei vēlēja radošas veiksmes un ar prieku aicināja savā pulkā.
Laureātiem prēmijas pasniegšanas svētki ir arī tikšanās ar liepēniešiem. “Esam atbraukuši atrādīties, atskaitīties,” sacīja Māra Svīre. Viņa un Lija Brīdaka savas jaunākās grāmatas uzdāvināja pagasta un skolas bibliotēkām.
Kelīna Klāna gan prata sasmīdināt klausītājus, gan lika padomāt.
“Par spīti savam sasodītajam vecumam un
pensionāra nabadzībai večiņa Klāna netup kādā mājas kaktā, bet ir atplanējusi šurp to gabalu un stāv jūsu kultūras namā. Tas parāda, cik viņa vēlējusies te būt. Te, Liepā,
bijuši mana mūža brīnišķīgākie mirkļi. Pagājušajā gadsimtā 1998.gada 4.oktobrī man piezvanīja un pateica par prēmiju. Tā bija mana zvaigžņu stunda,” atmiņās kavējās Kelīna Klāna, kura prēmiju saņēma par grāmatu “Slota no tīreļa mirtēm”.
“Biju te pirms astoņiem gadiem, lai pabūtu un apsveiktu Knutu Skujenieku.
Nekad neaizmirsīšu, ko toreiz atvadoties Knuts Skujenieks, kurš tikko bija saņēmis prēmiju, teica: “Mana mīļotā māsa iekš Eduarda biedrības, paliec vesela”. Ar šiem vārdiem – māsa no Eduarda biedrības – uzrunāju tagad Ingunu.
Arī manā pusē uzskata, ka esat tautas rakstniece. Mēs paliekam pie vecās atziņas, ka viss ģeniālais ir ļoti vienkāršs. Manī apbrīnu rada teikums, kas ir vienkāršs un dziļu domu, kad nevaru vien saprast, kā es tā nemācēju,” domas izteica Kelīna Klāna.
Lija Brīdaka kopā savija Eduarda Veidenbauma un Ata Kronvalda devumu tautai. Abi savā laikā paguvuši paveikt daudz, lai mūsu tauta būtu gudra, tālredzīga, prastu nosargāt nacionālās vērtības. “Inguna Bauere atgādina par tiem cilvēkiem, par vērtībām, kas aktuālas, lai mēs nepazūdam pasaules drūzmā,” bilda Lija Brīdaka.
Ēriks Hānbergs bija gandarīts, ka Inguna saņem Veidenbauma prēmiju, jo nesen Egona Līva piemiņas balvas žūrija, ko viņš vadīja, rakstniecei pasniedza savu balvu. “Ieiet rakstniekos ir tāpat, kā ieiet politikā – tevi ceļ un tevi peļ. Nekad nevari zināt, kā būs. Rakstot par izcilām personībām, īpaši viņu sievām, esat saraudinājusi nāciju. Lasītāji saka – līdz sirds dziļumiem ar asarām
acīs lasīju Ingunas grāmatas,” sacīja Ēriks Hānbergs.
Inguna Bauere saņēma vēlējumus – rakstīt aizvien jaunas grāmatas, jo latviešiem ir daudz izcilu personību. Liepēnieši, protams, mudināja neaizmirst savējos – Eduardu Veidenbaumu un Pāvilu Rozīti.
Sarmīte Feldmane
Komentāri