
Cēsniekiem bija iespējams uz dažām minūtēm iejusties neredzīga cilvēka ādā, iekāpjot tumšā treilerī.
Treilerī iekāpjot, redzīgie nokļūst melnā tumsā, pilnībā zaudējot orientāciju telpā. Tur viņiem lūdz atrast grāmatu, uzsmērēt sviestmaizi, ieliet glāzē ūdeni, saskaitīt naudu un uz baltas papīra lapas uzrakstīt savu vārdu. Pārsvarā darbiņi, lai arī ar grūtībām, bet izdodas. Un visu redzīgo secinājums ir viens – paldies Dievam, ka esmu no šādas dzīves pasargāts! Pēkšņi redze kļūst nevis par pašsaprotamu maņu, bet par brīnumu, bez kura dzīve kļūst neiedomājama.
“Daļa satikto cilvēku saka, ka nekāps treilerī, jo viņiem šāda invaliditāte šķiet patiesas šausmas. Pēc uzturēšanās treilerī cilvēku skats tiešām top gaišāks gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Rodas sapratne. Tā ir – kāda nozīme žēlošanai vai skaļi izteiktām šausmām, jo svarīgi ir saprast neredzīgo cilvēku ikdienu un viņus atbalstīt,” skaidroja projekta koordinatore Kristīna Soloha.
Latvijā ir vairāk nekā 120 tūkstoši cilvēku ar invaliditāti, šai skaitā ir 7000 redzes invalīdu. Vājredzīgi un neredzīgi cilvēki laiku galvenokārt pavada mājās, četrās sienās. Tā izzinājuši šī projekta iniciatori, tāpēc no septembra Latvijā praktizējoši notāri un organizācija Ideju Foruma bibliotēka uzsāka realizēt atbalsta programmu, lai risinātu cilvēku ar redzes traucējumiem problēmas. Tumšais treileris piesaista sabiedrības uzmanību redzes invalīdu dzīvei, bet, domājot par acu gaismu zaudējušo cilvēku vajadzībām, projekta realizētāji vāc arī ziedojumus, lai cilvēki ar redzes problēmām regulāri katru mēnesi varētu iepazīties ar audiožurnāla saturu.
“Tad arī neredzīgie cilvēki varēs noklausīties interesantākās intervijas, kas izskanējušas Latvijas radio, saistošāko informāciju, kas bijusi lasāma Latvijas preses izdevumos. Šāds izdevums ir nepieciešams. Tāpēc visi Latvijas iedzīvotāji aicināti atbalstīt projektu un ziedot neredzīgo cilvēku audio žurnāla izveidei portālā ,” iecerēs dalījās K. Soloha.
Cēsis ir viena no Latvijas pilsētām, kurā dzīvo samērā daudz redzes invalīdu. Akcijas laikā tumšo treileri izstaigāja arī viņi un atzina, ka ideja ir laba, bet dažu minūšu laikā likt redzīgam saprast neredzīga cilvēka pasauli tomēr ir neiespējami, jo līdztekus fiziskajām izmaiņām neseko emocionālās atšķirības.
“Man jau gribētos, lai pasākums būtu vēl nopietnāks, lai arī treilerī dotie uzdevumi būtu sarežģītāki, jo tik vienkārši jau tomēr nav. Viena lieta – neredzot paņemt priekšmetu, pavisam cita – to lietot. Ideja ir laba, bet jāpilnveido,” tā LNB Cēsu teritoriālās organizācijas priekšsēdētāja Aija Rīvīte, taču redzes invalīdi, kā ierasti, bija optimisti. Sacīja: „Aizbraucam ciemos, mums vienreiz parāda, kur kas atrodas, ielāgojam un atrodam. Tagad tumšajā treilerī tā pielāgoties dzīvei ir iespējams redzīgajiem.”
Pie tumšā treilera durvīm cēsnieku rinda nestāvēja, bet iedzīvotāji, lielākoties pusaudži un jaunieši, kas vēlējās pamēģināt mirkli pavadīt tumsā, izkāpjot no treilera, bija pārsteigti un reizē domīgi.
“Bija jocīgi, nepierasti tumsas dēļ. Bija pagrūti treilerī atrast glāzes, ieliet tajās ūdeni. Rakstījām savu vārdu, izlasīt var, bet mums tas šķita nopietns pārbaudījums. Cilvēkiem bez redzes dzīve ir citāda, sarežģītāka,” dalījās skolnieces
Šarlote un Evelīna.
Citi “Druvas” aptaujātie cēsnieki, kuri naski gāja treilerim garām, biežāk sacīja – labāk neko tādu nejust, bet izskanēja arī viedoklis – valstij ir jāizprot invalīdu, redzes invalīdu vajadzības, daudz vairāk jāatbalsta.
Komentāri