Vecpiebalgai cauri neizbraukt, jo ir daudz vietu, kurās noteikti jāpiestāj. Viena no tām – ūdensrožu dīķis. Vasarā ar skaisto ziedēšanu ūdensrozes piesaista daudzus. Dīķī var pabarot zivtiņas, kuras ēd no rokas, papriecāties par pīli un septiņiem pīlēniem, kuri ne tikai draiskojas, bet arī cienīgi iet pāri šosejai.
80.gadu vidū vecpiebaldzēns Jānis Sniedze, kura aizrautība bija ūdensrozes, Vecpiebalgas centra dīķī sāka audzēt šīs puķes. Viņa iesākto jau septiņus gadus turpina meitas Dace Avotiņa un Aina Ozoliņa ar ģimenēm. Nodibināta SIA “Vecpiebalgas ūdensrozes” audzētava. Patiesībā tā ir atvērtā audzētava, kur katrs var par ziedojumiem ienākt, priecāties, ja vēlas, arī iegādāties kādu ūdensrozi.
“Daudzi brīnās, ka par ūdensrozēm var priecāties bez maksas. Bija atbraukuši igauņi, stāstīja, ka pie viņiem gan tā nenotiekot. Daudzi pienāk pie dīķa, fotografējas, baro zivis, ir ziedojumu kastīte, ja vēlas, var kādu centu iemest,” pastāsta Aina Ozoliņa un piebilst, ka ģimenēm tas ir vaļasprieks, ne tik daudz bizness, jo pašiem ir algots darbs. Daudzi uz Vecpiebalgu brauc arī, lai iegādātos ūdensrožu stādus. Dīķī aug vairāk nekā 30 šķirņu ūdensrozes. Katru gadu saimnieces iegādājas jaunas šķirnes no kolekcionāriem tepat Latvijā. “Parasti maināmies. Vecpiebalgas ūdensrozes tagad zied Talsos Laumu parkā, Brocēnos. Bet kurzemniecēm pie mums diez ko nepatīk. Klimatiskie apstākļi nav tādi kā Kurzemē, gaisa temperatūras svārstības lielas,” skaidro Aina un atzīst, ka tāpēc arī Latvijā grūti pieradināt citzemju ūdensrozes, jo tās dīķī var arī nepārziemot. Daudzu sapnis ir zilās ūdensrozes. Pirms četriem gadiem tāda ziedēja arī Vecpiebalgā. Diemžēl mūsu laika apstākļos tā nepārziemo, bet kā vienas vasaras prieks ir pārāk dārga.
“Kā brīnums zied lielā, baltā ūdensroze. Tās zieds ir vairākas reizes lielāks nekā citām baltajām. Tā ir kā brīnums,” saka Aina, viena no ūdensrožu dīķa saimniecēm.
Latvijā nav daudz ūdensrožu kolekcionāru. Vidzemē ir vien tādi, kam dažas šķirnes. Aina zina stāstīt, ka Līgatnes pusē kāda interesente iecerējusi ar to nopietni nodarboties.
“Latvijā vairs vien pie retas lauku mājas nav dīķa. Un daudzi grib, lai dīķī ziedētu ūdensrozes, kaut dažas. Mums par to, protams, prieks,” domās dalās vecpiebaldziete un piebilst, ka gadu gaitā dzirdēti dažādi pārpratumi, kā ūdensrozes ūdenī aug. Dažs jautājis, cik tālu dīķī ūdensroze jāiemet, lai tā labāk augtu, vai var stādīt trīs metrus dziļā dīķī. “Cilvēki alkst eksotikas, ūdensrozes tādas ir, jo neienāk prātā, ka tām arī vajag grunti, kur ieaugties, ka augi tajā jāiestiprina,” smaidot, pastāsta Aina Ozoliņa, atzīstot, ka viņu dīķī, par laimi, nav bebru, kas ūdensrozēm varētu nodarīt kaitējumu, jo ziemā ūdensrožu saknes tiem ir delikatese. Kaitēt var arī lielas zivis, kas grib ierušināties gruntī, izrausta augu saknes, tās uzpeld. Ir arī uzņēmīgi ūdensrožu cienītāji, kuri īpaši nebēdā par kādu iznīkuši augu, bet katru pavasari gādā jaunu. Svarīgi, lai mājas dīķī ziedētu ūdensrozes.
“Man īpašs prieks par tiem, kuri speciāli braukuši, lai redzētu Vecpiebalgas ūdensrozes. Braukuši no visiem Latvijas novadiem, arī ārzemju tūristi te labprāt uzkavējas. Ir taču ūdensrozēs kas neizdibināms, kas tāds, kas vilina,” pastāsta Aina.
Ūdensrožu dīķis, īpaši pēdējos gados, kļuvis par tikšanās vietu. Te randiņos klusās novakarēs satiekas ne tikai jauni ļaudis, te tiek sarunātas arī biznesa tikšanās. Ļaujoties ūdensrožu valdzinājumam, barojot zivtiņas, nopietni vīri vienojas par kopīgām lietām. Bieži vien pie ūdensrozēm tiek norunāts sākums kādam pasākumam. Tā ir vieta, kurp mammas dodas ar bērniem pastaigā, līdzi, protams, ņemot maizīti zivtiņām un pīlītēm.
“Kad tēvs rūpējās par ūdensrozēm, nesapratām, kāpēc viņš tā dara, piktojāmies, ka dzīvo tikai pa dīķi. Pat iedomāties nevarējām, ka turpināsim viņa iesākto. Tagad tas ir arī mūsu dzīvesveids. Gandarījumu dod cilvēku prieks un kādas jaunas ūdensrožu šķirnes uzziedēšana. Interesanti ir atkal satikt tos, kuri pie mums iegādājušies stādus. Ja stāsta, ka jau gadiem viņu dīķī zied ūdensrozes no Vecpiebalgas, vai nav jāpriecājas?” domas izsaka Aina Ozoliņa. Var vien piebilst, ka Vecpiebalgas ūdensrozes – tā nav šķirne, bet zīmols. Vecpiebalgas ūdensrozes aug Vecpiebalgā.
Sarmīte Feldmane
Komentāri