Katru gadu 18. novembra gaidās saņemam ielūgumu apmeklēt Silmaļus. Uz turieni savus bijušos kolēģus Ieriķu pamatskolā aizved pensionētā skolotāja Ilze Jirgensone. Viņa sagaida mūs viesistabā ar kamīnu pie svētku galda, kura centrā Latvijas karodziņš, svece un rudens ziedi. Risinām sarunas par aizvadīto gadu, degustējam kādu no Ilzes rudens ražas devuma, noskaidrojam, kā svētku atzīmēšanas tradīcija viņas izpratnē nostiprinājusies ilgu gadu garumā.
Sarunā Ilze atceras: ”Kā valsts svētkus 18. novembri esmu atzīmējusi visu dzīvi. No bērnības atmiņā Leonīda Breikša un Edvarta Virzas patriotiskā dzeja. Agri zināju un dziedāju tautas lūgšanu ”Dievs, svētī Latviju”. To dzirdēju svētkos un atskaņotu arī Latvijas radio.”
1988. gadā, kad bija jūtamas Atmodas ieskaņas, vīramāte iedevusi Latvijas karogu, noglabātu (skapī starp palagiem) no 1944. gada.
Karogs ir goda vietā un atgādina par Latvijas brīvvalsts pirmajā laikā dzīvojušās paaudzes uzticību brīvās Latvijas ideāliem. Karogs ir svēta relikvija Jirgensonu ģimenē.
Attieksme pret valsti, izpratne par piederību Latvijai Ilzei veidojusies no savu vecāku piemēra agrā bērnībā, un to pašu viņa jutusi arī vīra vecāku ģimenē. Abi viņi spējuši šādā garā audzināt bērnus, un šādas jūtas nav mazinājušas bailes un noilgums dzīves vēlākajos gados.
Kā tas izdevies ikvienam no mums, vai esam par savu pieredzi un atziņām runājuši ar saviem bērniem?
Komentāri