
Vecmeitu mums ir daudz!
Šāda atziņa pirmajā brīdī pārsteidz nesagatavotu, un tā vien gribas skaidrojumu, kāpēc cenrādī, kas izveidots Sajūtu parkam
Gaujas Stāvajos krastos, kā īpaši norādītas vecmeitu ballītes.
Ir silta pēcpusdiena, un mēs, neliela cēsnieku kompānija, tikko esam izstaigājuši Valmierā šovasar izveidoto pastaigu taku. Tā sākas pie Daliņa stadiona, vijas caur priežu mežu, nonāk pie Gaujas stāvajiem krastiem un atved līdz sporta rehabilitācijas centram. Cerēdami pēc
teju divu kilometru pastaigas tūlīt un tagad dabūt saldējumu, iegriežamies rehabilitācijas centrā. Mums uzsmaida laime – saldējums ir, ir pat izvēle.
Pie letes ieraugām arī cenrādi, kādas papildu iespējas bez pastaigām vēl ir pieejamas Sajūtu parkā, un viena no speciālajām sadaļām atzīmēta ar nosaukumu “Vecmeitu ballītes”. Kā dzirdams, šādas svinības pirms gaidāmajām kāzām kļūst arvien populārākas. Uz kāzām ielūgtās draudzenes mēdz nopūlēties ne pa jokam, lai oriģinālā veidā kopā ar līgavu vienu vakaru izklaidētos. Piedzīvojumi speciāli tiek meklēti, un Sajūtu parka veidotāji, Vidzemes Olimpiskā centra radošā komanda paredzējusi līgavas draudzenēm nākt talkā.
Pastaiga pa Sajūtu parku, ja izmēģina teju visu, kas pastaigu takā izveidots, tiešām var kļūt par pārbaudījumu, it sevišķi, ja dzīvesveids ikdienā nav sportisks un tīņu gadi, kad lunkanums ir dzīves norma, sen aiz muguras. Dabas takai ir dažādi posmi. Azartiskākie un ekstremālākie var izmēģināt katru no tiem, lai secinātu, vai muskuļi, āda un koordinācijas sistēma darbojas teicami.
Pats iespaidīgākais pārbaudījumu ziņā ir takas sākums. Uzraksts vēsta, ka šo takas posmu vēlams iet basām kājām, taču taka ir nobērta ar oļiem, pēc tam ar Valmieras stikla šķiedras kādreizējo izejvielu – stikla lodītēm. Sevišķi nejauks rūdījumu neguvušām pēdām ir posms ar egļu un priežu čiekuriem. Pēc tam pēdas var sajust ko tīkamāku – smiltis, keramzīta gabaliņus, koku mizu mulču, taču bez emocionāliem izsaucieniem nav iespējams pārvarēt ar kastaņiem nobērtu takas posmu.
Protams, ja vien tā nav līgava, kas pieņēmusi draudzeņu noteikumus, vai nav komanda, kas pa pastaigu taku dodas grūtību pārvarēšanas nolūkos, valmieriešiem pastaiga pa Sajūtu parku iespējama arī bez ekstremāliem noteikumiem. Nespēdami noticēt, ka vecmeitu ballītes Valmieras ielās un parkos vasarā kļuvušas par ikdienu, uzrunājam gados jaunu valmierieti
Jāni Šatrovski. “Šodien pat, ejot pa Rīgas ielu, netiku garām vecmeitu ballītes svinētājām. Viena no vienādi ģērbtajām meitenēm lika man parakstīties, tikai tad ļaušot turpināt ceļu. Sapratu, ka tā bija līgava, kura pildīja uzdevumu.”
Pastaiga bez pārbaudījumiem
Valmieras Sajūtu parkā nav liegts iet apautām kājām un pilnībā
izvairīties no takas posmiem, kas prasa pārbaudījumus, nonākt Gaujas stāvajā krastā, lai ieraudzītu upes līkumu. Krastos
čurkstes izveidojušas tūkstošiem mājokļu. Kā šie putni dzīvo savā komūnā, var uzzināt, palasot Gaujas
krastā izveidotu informatīvo stendu.
Viss liecina, ka Gaujas Stāvo krastu apkārtne ir sakopta un jaunā taka papildina pilsētnieku ļoti iecienīto atpūtas vietu, kur pilnībā var izjust dabas tuvumu. Vidzemes Olimpiskā centra radošā komanda šobrīd ir radošos un praktiskos meklējumos, lai parku pilnveidotu ar sporta un atpūtas infrastruktūras izveidi vēl garākā posmā līdz pat atpūtas centram Baiļos.
Ja pastaiga pa mežu un upes krastu ir visai iedvesmojoša, jo mežs ļoti kontrastē ar savulaik mērķtiecīgi par rūpniecisku pilsētu izveidoto Valmieru, tad idejas, kā mūsdienīgi pārveidot memoriāla teritoriju, vēl tikai top. Ar lielu vērienu, kā tas arī Padomju Savienībā notika lielākajās pilsētās, Valmierā netālu no Gaujas izveidota piemiņas vieta kara laikā kritušajiem padomju karavīriem. Ejot tai garām, var nojaut, ka pēdējos 20 gados šai vietai Valmierā nav pievērsta uzmanība un laika zobs ir darījis savu. Ja arī 9. maijā latviskajā Valmierā tā sen vairs nav ļaužu pulcēšanās vai pulcināšanas vieta, tad, kā noprotams, vajadzīgs laiks, lai vēsturi, par ko liecina memoriāls karā kritušajiem, un šodienas pilsētas ritmu, par ko liecina uzturēts gājēju, riteņbraucēju un arī bērnu ratiņu stūmēju celiņš, padarītu par mūsdienīgi pievilcīgu vietu.
Procedūras baskājiem
Valmieriešu vidū sacēlusies domu apmaiņa – vai taisnība, ka par pastaigu Sajūtu parkā tagad jāmaksā. Atbilde, ko izdevās saprast, uzklausot dažādus viedokļus, ir – jā un nē. Sporta rehabilitācijas centrā paņemtais Sajūtu parka cenrādis skaidri apliecina, ka 2,7 km garā pastaiga maksā latu, bet mūsu, cēsnieku, piemērs rāda, ka par gūtajām sajūtām, patstāvīgi veicot taku,
neviens naudu neprasa. Mēs arī paši neuzprasījāmies, tikai noskaidrojām, ka nakts pārgājienā ne vecmeitu, ne vecpuišu ballīšu svinētājus, ne pārgājienu organizētājus, piedzīvojumu meklētājus bez gida klātbūtnes nelaistu, tātad arī būtu samaksa par pakalpojumu.
No cenrāža, kuru sagatavojis Sporta rehabilitācijas centrs, interesants šķita vēl kāds piedāvājums – “Baskāju pastaiga ar kāju vanniņu”, kuram noteikta cena trīs lati. Patiesi, ja ar basām kājām pilnīgi godīgi būtu noieti visi etapi, tad pilsētniekam, kas arī vasaras lielāko daļu staigā apavos, bez saudzējošas kāju vanniņas neiztikt.
Mairita Kaņepe
Komentāri