Valdziņš pie valdziņa, un raksts gatavs

Vairāk nekā simts cimdu no Rietumvidzemes, Ziemeļvidzemes, Austrumvidzemes stāsta par adīšanas tradīcijām novados

Izstāžu zālē “Velves” Jaunpiebalgā uzziedējis krāšņs cimdu dārzs. Skatītāju acis priecē rakstainie adījumi, katrs uzplaucis kā zieds.

Tie izstādē nav izkārtoti, kā pierasts, pa pāriem, bet apskatāmi pa vienam un no visām pusēm.

Izstāde “Vidzemes rakstainie cimdi” atklāj un parāda vienu no Latvijas tradicionālās kultūras pamatvērtībām – rakstainos cimdus. Te vienuviet vairāk nekā simts cimdu no Rietumvidzemes, Ziemeļvidzemes, Austru­mvi­dze­mes, arī Lielvārdes, Krustpils un Piebalgas novada. Cimdi atklāj Vidzemes novadam raksturīgās krāsas un rakstus, liela daļa adīti no dabīgi krāsotām dzijām. Vairākums darināti pēc muzeja materiāliem, lielākā daļa no tiem pēc Marutas Grasmanes grāmatas “Latvieša cimdi”. Uz balta, brūna vai aitas vilnas pelēka fona ieadīti mazāk vai vairāk koši sīki raksti. Cimdu rotāšanai izmantotas gan daudzkrāsainas bārkstis, gan pīnītes un skujiņas, gan kreiliskie valdziņi. Diezgan daudziem valnīši adīti sviķeļainā adījumā, bagātināti ar košām krāsām.

Izstādē apskatāma Tautas tērpu centra “Senā klēts” Vidzemes novada tradīcijās adīto cimdu kolekcija, studiju “Irbi” un “Valdziņš” cimdu adīšanas meistaru darbi, kā arī studijas “Piebaldzēni” meistaru Vijas Ceruses un Ingrīdas Ludzenieces cimdi. Izstāde tapusi, sadarbojoties centram “Senā klēts” un Jaunpiebalgas lietišķās un tēlotājas mākslas studijai “Piebal­dzēni”.

“Izstāde parāda kopainu par Vidzemes cimdiem, un te var ieraudzīt novadu atšķirīgo. Var pētīt, kādi bija raksti agrāk, kādas bija iespējas un kādus cimdus adām šodien,” stāsta studijas “Piebaldzēni” vadītāja Irita Lukšo.

Gatavojoties izstādei, studijas dalībnieces apzināja jaunpiebaldzēnu pūrus, meklēja iepriekšējo paaudžu darināto. Dace Liģere saglabājusi vecāsmātes Martas Liģeres pagājušā gadsimta otrajā pusē adītos vairāk nekā 30 pāru cimdu. “Tie ļauj iepazīt tā laika iespējas un modi, vienlaikus      saglabājot Piebalgai raksturīgās adīšanas tradīcijas,” uzsver studijas vadītāja.  Skatāmi Vilmas Timermanes mūžā adītie cimdi. Piebaldzēniete Vita Elksne    atadījusi vecāsmātes Elvīras Glāzeres cimdus, bet    Vija Ceruse      mammas cimdus. Raita Stepāne noadījusi dūraiņus, kādus ieraudzīja muzeju apvienības “Orisāre” kolekcijā, Ingrīda Ludzeniece atnesusi vecmammas darbus. Turpat blakus ir aplūkojami Vijas Ceruses rakstainie cimdi, kurus iecienījuši un šodien valkā piebaldzēni.

“Var jau pētīt grāmatās un adīt, bet ar laiku kļūst garlaicīgi. Kad ieliec gan savu radošumu, vietas, kur dzīvo, īpašo un tradicionālo, gan mūsdienu adītāju pieredzi, ir prieks par skaistu cimdu pāri,” saka I.Lukšo.
Izstāde rosināja ļauties radošumam un saglabāt tradicionālo, vēsturisko, kas raksturīgs katrai vietai. Izstādes atklāšanas dienā vairāk nekā 60 adītājas no Piebalgas, kaimiņu pagastiem, arī Rīgas, Valmieras, Siguldas veltīja laiku, lai mācītos, dalītos pieredzē. Rokdarbu pratējas ciemojās pie Vitas Elksnes Vecpiebalgā, mācījās, kā ar vienkāršām metodēm noadīt greznus cimdus.    “Ir māka ieraudzīt vienkāršo rakstu smalkumu,” uzsver studijas vadītāja un pauž pārliecību, ka gan Vitas Elksnes, gan Vijas Ceruses stāstītais un rādītais adītājām noderēs, tāpat kā pēc darba zīmējumiem izmēģinātie raksti.

Pasākumā “Cimdu adīšana Piebalgā”    darbnīcas “Dabas adītava” māksliniece  Inese  Īrisa Liepiņa dalījās    iedvesmas stāstā par Piebalgu,    krāsām tās pakalnos un lejās, Gaujmalā. No Li­zuma amatnieku kopas “Laipa” vadītāja Līga Ozoliņa uz Jaunpie­balgu bija atbraukusi ar cimdu grozu, kurā bija gan pagastam raksturīgie darbi, gan citu novadu. Katrs pāris tika izcilāts, izpētīts.

“Adītājas bija izbrīvējušas dienu, lai to veltītu adīšanai, ceru, ka katra mājās brauca ar kādu jaunu atziņu,” saka I.Lukšo un uzsver, ka izstāde “Velvēs” ir iespēja piebaldzēnietēm un apkārtējo pagastu adītājām iepazīt Vidzemes rakstainos cimdus, Piebalgas etno­grāfiskos un tos, kurus dažādos laikos adīja ikdienai.