Sabīne Zaļaiskalna audzina divus dēlus. Dzīvo Mārsnēnos, bet darbu atradusi Cēsīs.
“Strādāju maiņās, un tā izdodas vairāk laika pavadīt kopā ar bērniem, bet darba diena ir gara. Strādāju Cēsīs vienā no spēļu zālēm. Labprāt strādātu pagastā, lai nav jābraukā, jo mašīnas man nav un jāizmanto sabiedriskais transports. Izbraukāt nav ļoti sarežģīti, bet ceļā paiet laiks, ko atņemu ģimenei. Diemžēl laukos darbs ir vīriešiem, bet sievietēm nekā. Reiz biju gatava strādāt pagasta padomē par apkopēju, bet atteica, jo man ir samērā laba izglītība un esmu gados jauna. Labprāt strādātu kādā ražojošā uzņēmumā pagastā, bet uzņēmēji pie mums ar biznesu neienāk. Esmu domājusi, cik labprāt būtu darbiniece kādā vietējā dārzniecībā, kur audzētu puķu dēstus,” pārdomās dalījās Sabīne, bet piebilda, ka citādi ar dzīvi laukos ir apmierināta.
“Bērni dzīvo lauku vidē. Mārsnēnos ir laba skola. Vienmēr domāju – kaut nekad to nelikvidētu, bet laukos jau bērnu skaits sarūk. Bērnudārza pietrūka, bet mana vecmamma un mamma palīdzēja. Viņas joprojām paliek ar puikām, kad esmu darbā,” tā Roberta un Lūkasa mamma.
Sabīne tāpat kā daudzi vietējie zina laimīgus un ne tik veiksmīgus stāstus, kad mārsnēnieši devušies peļņā uz ārvalstīm, sakot, ka ar to, ko piedāvā lauki un tuvējās pilsētas, nevar iztikt.
“Es savas saknes jūtu Latvijā. Man vienmēr šķitis, ka nekur nav tik labi kā mājās, tāpēc nekad nav gribējies doties prom no šejienes. Un skatos, kā Mārsnēni attīstās. Man liekas, ka būs mums laba nākotne,” tā Sabīne.
Komentāri