Amatas novads. Četrām draudzenēm otrdienas pusdienlaiks noslēdzās ar izbīli. Meitenes netālu no Cēsīm, Amatas novadā ceļa posmā Drabeši – Līvi pie pagrieziena uz Līviem, iespējams, redzējušas lāci. Ziemeļvidzemes virsmežniecībā lāča esamību Cēsu apkaimes mežos neapstiprināja, tomēr atzina – tas ir iespējams. Satraukumam gan pamata neesot.
Annija Abzalone ir viena no četrām meitenēm, kura pļavā, netālu no pagrieziena uz Līviem redzēja dzīvnieku. Gan viņa, gan pārējās četras ģimnāzistes – Anna Kornete, Anete Sopule un Justīne Kalēja – par spīti satraukumam rīkojās apzinīgi un par redzēto ziņoja 112.
Vispirms meitenes zvanījušas 1188, taču stāsts par it kā redzētu lāci operatorus nav pārliecinājis. Zvanītājām ieteikts vērsties 112. Tā arī darīts. Tur informācija uzklausīta, pēc neilga laika meitenes saņēmušas zvanu no mežniecības.
A. Abzalone atminas, ka pamanījušas diezgan lielu dzīvnieku, visas to noturējušas par lāci: „No aizmugures dzīvnieks izskatījās kā milzīgs suns, apmēram metru vai pat vairāk no zemes. Viņš ļepatoja – vispirms uz priekšķepām, tad pakaļķepām. Suņi tā neskrien. Dzīvnieks apstājās pļavas vidū un pagriezās uz mūsu pusi. Dzīvnieks patiešām izskatījās kā lācis. Uz purna bija tāds kā balts plankums. Pats bija brūns un pinkains.”
“Druva” vaicāja Ziemeļvidzemes virsmežniecības medību daļas vadītājam Jānim Ročānam, vai iespējams, ka tuvākajā apkārtnē patiešām atrodas lācis. J. Ročāns skaidro: „Neiespējams tas nav, bet apstiprinājuma šai informācijai arī nav. Arī pēdas nav atrastas. Lāču pēdas mūsu rajona mežos ir manītas Kaives, Raiskuma un Veselavas pusē. Lielākoties tās uz meža ceļiem pamana mednieki. Uz vietas gan lāči šeit nedzīvo, nereti tie šeit ieklejo un tikpat ātri dodas prom. Tā kā, ja lācis šeit bijis, visticamāk jau devies prom.”
Meiteņu sniegtajā dzīvnieka aprakstā pārdomas raisījis uz deguna pamanītais gaišais plankums. Tas neesot raksturīgs lāčiem.
J. Ročāns uzsver, ka būtiski ir nesākt lāci barot: „Liela kļūda, ja piemēram, lauku māju saimnieki kaut kur netālu pamana lāci un atstāj tam ko garšīgu. Pēc tam dzīvnieks nāks atkal un atkal, meklējot barību. Un tad gan var rasties problēmas. Lāci nevajag traucēt, lai viņš iet savu ceļu.”
Satraukumam neesot pamata, jo lāči neesot agresīvi. Uz jautājumu, ja lācis manīts, vai ir derīgi par to ziņot mežniecībai, A. Ročāns atbildēja apstiprinoši. Informācija ir noderīga, tomēr situācija neprasa iejaukšanos.
Māra Majore – Linē, “Druva”
Komentāri