
Šopavasar upju un ezeru krastos, kā arī pie tūrisma takām der izvietot brīdinošas zīmes “Uzmanību! Bebri gāž kokus!”. Čaklo grauzēju klātbūtne novērota pat tādās vietās, kur vēl pirms gada šo dzīvnieku nebija. Zemes īpašnieki sūrojas, ka mazie mežstrādnieki pēc savas gaumes paretina labi sakoptas audzes, nežēlo ne bērzu birzes, ne ozolus, vietām pat labi noaugušas priedes nomizotas metra augstumā visapkārt stumbram. Bebri ir visur, pat augļudārzos, parkos un kapos.
No kurienes viņš ieradies
Čaklais koku gāzējs un hidroloģijas speciālists, kura nedarbu sekas varam vērot arī apdzīvotās vietās, nav vietējais Latvijas bebrs. Pirms apmēram 140 gadiem pie Gaujas pietekas Rauzas no mednieka ugunsieroča gāja bojā pēdējais iedzimtais bebrs. Vieta nepalika tukša. Jau pēc pusgadsimta “radības kronis” bagātināja Latvijas faunu ar pāris ārzemniekiem – norvēģu bebriem. Vēl pēc dažām desmitgadēm sugas stiprināšanai papildinājums tika atvests no austrumiem, no Voroņežas rezervāta. Visbeidzot, pārapdzīvotības spiesti, bebri no Baltkrievijas un Lietuvas pamazām ieceļoja Latvijā.
Ainavas pārveidotājs
Bebru aktivitāšu pieaugumu vērtē zoologs Valdis Pilāts: “Ja salīdzinātu Gaujas senielejas fotogrāfijas, kas uzņemtas šopavasar un pirms divdesmit trīsdesmit gadiem, tad būtu redzams, kā kritiski samazinājušās balto vītolu audzes abos krastos. Bebra dzīvesveids ir pielāgojies un pietuvojies cilvēkiem. Ja nebūtu cilvēku saimnieciskās darbības – izraktu grāvju, caurteku zem ceļiem -, bebrs neierastos.”
Katrai dabas mātes radībiņai pasaulē ir sava vieta. No viena aspekta raugoties, bebrs nav tikai negantnieks, postītājs un nevaldāms grauzējs. Viņa iekļaušanās savdabīgajā ekosistēmā nodrošina dzīvotspēju arī citām sugām. Būvējot dambjus un barojoties, bebri veicina ūdensteču pašattīrīšanos, novērš krastu aizaugšanu. Jaunizveidotās ūdenskrātuves ar gandrīz nemainīgu ūdens līmeni ir labas zivju nārstošanas vietas, ūdensputnu ligzdošanas, barošanās un atpūtas vietas pārlidojumu laikā. Tomēr no cita aspekta vērtējot, bebru darbība var būt kaitējoša. Tiek ierobežota lašveidīgo zivju populācijas attīstība.
Zoologs Valdis Pilāts skaidro: “Aizdambējot mazās upītes, bebri izmaina to ekoloģisko stāvokli, rada dabiskus šķēršļus, traucējot foreļu pārvietošanos. Lašveidīgajām zivīm nepieciešami vēsi, tīri, dzidri un strauji ūdeņi, bet bebra veidotajos dīķos uzkrājas organiskais piesārņojums un ūdens ātrāk sasilst.”
Kā sadzīvosim
Kopš 20. gadsimta 90. gadiem Latvijā vērojams ārkārtējs bebru skaita pieaugums. Pēc 2016.gada statistikas nu jau ir ap 80 tūkstoši šo dzīvnieku, bet speciālisti domā, ka skaits ir krietni vien lielāks. Bebru medību popularitāte maza, un rezultāta pagaidām nav. Bebra vienīgais dabiskais ienaidnieks, kurš kaut nedaudz var regulēt populāciju, ir vilks. Šobrīd bebru populācija Latvijā mazinās ļoti lēni. Lietuvas uzņēmēji sākuši uzpirkt bebru ādas, tomēr tas lielo dzīvnieku skaitu neko daudz nemazina.
Bebri mēdz ieviesties gan tur, kur nav kārtības, – neapsaimniekotas un aizaugušas platības, nekopti grāvji un ūdensteces -, gan tur, kur zemes un meža īpašnieki ir visu izdarījuši pēc likuma un normas.
Interneta diskusijās meža īpašnieki raksta, ka bebra padzīšanai izmēģina dažādas metodes: dambī ieraktas caurules ūdens līmeņa regulēšanai, elektriskais gans gar dīķi, vērtīgāko koku stumbri aptīti ar drāšu sietiem. Nav izdevies zvēru saimi aizbiedēt arī ar dambju nojaukšanu, kas ir ļoti darbietilpīgs process.
Ekskursija pa bebru takām
Lai redzētu raksta ievadā minētos bebru nedarbu rezultātus, pierādījumi nav tālu jāmeklē. Gar upju vai ezeru krastiem ieteicams iet uzmanīgi, jo vietām apakšā var būt vesela alu sistēma! Braucot no Cēsīm caur Āraišiem, var redzēt bebra nedarbus kapsētas malā un tālāk līdz pat ezeram, kur līcītī greznojas “lielā pils”. Pārgaujā, Raiskuma pagastā pie “Sveķu” mājām, bebru hidrobūves – garu dambi uz Sveķupītes – var pamanīt jau no lielceļa. Neticami, bet arī Ungura ezera līmeņa regulēšana bebram likusies pa spēkam. To var apskatīt netālu no Lielstraupes ceļa, kur bebru saime nolēmusi uzlabot senās, cilvēku veidotās hidrobūves – akmens vaļņus.
Komentāri