Zīmēšanas skolotāja Kristīne Rozenberga šo vasaru veltījusi radošam darbam mākslā, lai augustā pie cēsniekiem nāktu ar jaunāko veikumu. Akvarelistes Kristīnes rokraksta pazinējus izstādes “Upe ir atgriešanās” atklāšanā Cēsu Izstāžu namā gaidīja pārsteigums. Ne katram Gauju pie Cēsīm ir nācies ieraudzīt tā, kā to redzējusi un izjutusi gleznotāja.
“Nolēmu, ka mani darbi šoreiz nebūs akvareļa tehnikā. Esmu taču grafiķe, vēlējos izpausties tuvāk tam,” stāsta Kristīne Rozenberga, kura šovasar pie Gaujas gleznojusi ar pasteļkrāsām. “Zinot, ka mans tēvs un vecaistēvs arī ir gleznojuši Gauju, radās doma, ka virzīšos soli pa solim un Gauju pie Cēsīm parādīšu no citas puses. Ik vakaru gāju līdz Gaujai. Tur gleznojot, domāju par to, ka izstādi par upi veltīšu savai pilsētai, pilsētniekiem.”
Cēsu Izstāžu nams ir labi zināms Latvijas mākslinieku vidū. Daudzi izcili gleznotāji labprāt šeit veidojuši savas personālizstādes. Ik gadu šāda iespēja pārsteigt ar augstu profesionālismu tiek dota vietējam māksliniekam.
“Pieņemot šādu piedāvājumu, sākumā bija pilnīgā neziņā, kā spēšu piepildīt Izstāžu nama lielāko zāli, lai tā kļūtu emociju pilna. Man bija jādomā, kādu tēmu izvēlēties. Es atcerējos, ko jau esmu paveikusi, ko jaunu redzējusi. Tā nonācu līdz domām par upi, par Gauju, ar kuru saistās mana bērnība Cēsīs. Pēc tam, divdesmit gadus pavadot Rīgā, no bērnības upes bija attālinājusies. Te nu sanāca, ka šī vasara bija visīstākā atgriešanās pie tās. Neesmu ezeru un jūras mīļotāja. Man ļoti patīk peldēties upē. Tās ritms, nemiers, mainība man šķiet visskaistākais. Gauja tādā ziņā ir unikāla.”
Ikdienā mākslas skolotāja Kristīne Rozenberga nevarot atļauties tik intensīvi gleznot kā mēnešos, kad skolā ir brīvlaiks. “Man tas bija vienīgais laiks, kad varēju pievērsties gleznošanai vien. Lai mākslā iejustos, ir nepieciešams absolūts miers, distancēšanās no ikdienas rūpēm. Tas tāpēc, ka jāatrod laiks tikai domām,” stāsta izstādes autore. “Raudzījos, lai katrā darbā ienāktu upes radīts mirklis un lai gleznu sižeti, kompozīcijas būtu maksimāli atšķirīgas. Manās gleznās upe atspoguļo dažādus gadalaikus, ritmus un ainavas. Beigās tā iestrādājos, ka gribējās upi gleznot vēl un vēl. Lai izstāde nebūtu pārblīvēta, darbiem izvēlējos dažādas formas, arī mazās, kad gleznoju uz ādas.”
Vasara ir intensīvi pagājusi mākslā, bet pēc izstādes atklāšanas Kristīne teic, ka jau domājot par darbu pedagoģiskajā lauciņā: “Man patīk arī savs maizes darbs mākslas skolā. Mazotnē tur apguvu klasisko zīmēšanu, vēlos, lai to apgūst arī šodienas skolēni, lai viņi pārvalda klasiku, pirms pievēršas kam mūsdienīgam, un tajā var izpausties pilnvērtīgi.”
Komentāri