Ceturtdiena, 2. oktobris
Vārda dienas: Ilma, Skaidris

Ulmaņa mājas, rūķu takas un iguāna

Druva
200808081851447194

Vasara ir laiks, kad paceļot. Ja ceļojumu iecerēt pa Latviju, tad arī īpaša tā plānošana nebūs nepieciešama. Vienīgi vajadzīga vēlēšanās doties ceļā un tik daudz naudas, lai varētu ieliet benzīnu, kaut ko apēst un nopirkt ieejas biļeti objektos, kurus tomēr vērts apskatīt, ja dodamies ārpus mājas. Var jau braukt arī tāpat vien un baudīt dabu – tā atšķiras rītā, pusdienā un vakarā, bet, ja mazliet mērķtiecīgāk, tad dažos stāvlaukumos vajag apstāties un pievērst uzmanību dabas un cilvēku radītiem brīnumiem.

Mans ceļš kopā ar palielu Latvijas apceļotāju grupu jūlijā veda uz Zemgali, bet mazliet jau skatiens un atmiņa pieķēra klāt arī no tā, kas pa ceļam bija pamanāms.

Tērvetes rūķu lūgšana

“Meža māt, dāvā Cilvēkam spēju paraudzīties uz pasauli mūsu acīm. Tad viņš sapratīs, ka puķu smaržu var ieelpot, ziedus nenoplūcot, ka putnu dziesmas ausīm tīkamākas nekā skaļi trokšņi, ka ikvienam sāp, ja tam dara pāri,” tā apmeklētājus uzrunā Tērvetes dabas parka rūķi.

Pa rūķu takām izbraukumos tagad var doties ar senu, cik zināms, Portugālē ražotu senlaicīgu bānīti un vērot, kā meža gariņi strādā raktuvēs, maļ un bīdelē dzirnavās un būvē mājas, kas ir īstā bērnu pasaule. Tērvetes dabas parks ir vieta, kas arvien vairāk domāta ģimeņu atpūtai – bērnus no meža grūti ārā izdabūt, bet pieaugušie uz tūrisma norādēm var lasīt par vides aizsardzību un iepazīties ar Latvijas mežos mītošo dzīvnieku daudzveidību, koku sugu dažādību. Un, ja pieaugušajiem vēl prātā tas, ko ierasti skolas laikā lasījām no Annas Brigaderes lugām, tad var saņemties un pāris kilometru pa meža takām aizstaigāt, lai atspiestos pret Anneles liepu, uzkāptu Anneles tēva kalnā, jo ne tikai rakstnieces muzejā, viņas memoriālajā istabiņā, bet tieši bērnības takās iespējams izbaudīt tā laika garšu.

Tērvetē sastopami pasaku varoņi, kas slēpjas meža stūros – ragana aicina savā silā, lai pateiktu, ka viņas jau sen nav ļaunas, bet slotu ņem līdzi vien tāpēc, ka, vadot bērnus pa meža ceļiem, vecajām sievām ir vajadzīgs koka miets, uz kā atspiesties. Lidošana esot pats sarežģītākais raganu dzīvē, jo tad jāapēd ēdiens pēc tādas receptes, ko pat vellatas iekšas netur. Un kļūt par ēterisku būtni vairs negriboties. Turpat ir Sīkstuļa māja, kur pats skopākais vīrs no latviešu pasakām beidzot atzīst, ka nav lielākas prasmes dzīvē par došanas prieku.

Izcilā latviešu rakstniece, rakstot triloģiju “Dievs, daba, darbs”, ir pateikusi priekšā latvietim svarīgo, un, ja atrodam brīdi, kad ieklausīties sevī, tad tiekam līdz atbildei, ka, strādājot, ieklausoties dabā un paveroties debesīs, mēs rodam spēku dzīvošanai. Pokaiņu mistika

Tas būs stāsts jau par citu mežu. Dobeles rajonā var atrast izslavētos Pokaiņus. Mežu, kuru tā spēka dēļ meklējot cilvēki no visas pasaules. Literatūrā rakstīts, ka Pokaiņi ir plašas baltu senču svētvietu sistēmas daļa. Pokaiņi tiek dēvēta kā izcila vieta uz zemeslodes, kā enerģētisks centrs, retu augu augšanas vieta, kā izcils ģeoloģisks veidojums. Un tas nav noliedzams, jo zinātnieki pētījuši, ka Pokaiņi ir neparasta zemeslodes vieta, kuru kosmosa foto iezīmē kā milzīgas apļveida sistēmas centru, kas ir neparasts ģeoloģisks veidojums apkārtējā līdzenumā. Pokaiņiem ir piedēvēta misticisma jēga – sakrālas nozīmes akmeņu salikumi, speciāli veidoti akmeņi baltu rituāliem, dziedniecības akmeņi, lai atjaunotu veselību. Latvijā esot miljoniem akmeņu, tomēr tikai nelielai daļai no tiem piemīt īpašas spējas ietekmēt cilvēku veselību, proti, tiem, kas novietoti īpašās vietās – uz Zemes bioenerģētiskās plūsmas jeb āderu krustpunktiem. Pokaiņos esot neparasta daba ar atbalsīm no debesīm un tāliem skaņu kanāliem. Iespējams. To var mēģināt sajust katrs pats. Var mēģināt meklēt atbildes, un iespējams, ka tas izdodas. Bet man Pokaiņos nepatika. Domāju, ka ne meža, akmens krāvumu vai savādās dabas dēļ. Tāda tur ir, jo daži koki aug kropli un, ja uz spēcīgām āderēm, tad nebūtu brīnums. Man nepatika, kā šo savdabīgo vietu pasniedz tās apmeklētājiem, jo ne visiem der akmens enerģija, ne visi to sajutīs kā labu vai sliktu, ne visi vēlas klausīties stāstus par aurām un to, ka cilvēce palēnām iet postā. Tā gluži nav, jo dvēseles un miesas dziedināšana notiek arī citādi un citur.

Saimnieka mājas

Pat, ja Latvijas vēstures izzināšana nav jūsu sirdslieta un par Kārļa Ulmaņa laiku Latvijā dzirdēts tik daudz, ka šķiet – neko jaunu nav iespējams pateikt, taču, ja nav būts viņa dzimtajās mājās “Pikšās”, tad ir vērts tās apskatīt. Varbūt ne tik daudz mājas dēļ, kas ir celta no jauna, jo krievu laikos viss bijis izpostīts, bet sajust noskaņu, kāda, iespējams, arī tolaik valdījusi “Pikšās”, kad pa sētu staigājis prezidents.

Tur ir brīvības, plašuma un Latvijas lauku sajūta. Tur var just, ko nozīmē lepoties ar zemi, kurā tu esi dzimis, dzīvo un strādā. Tur piemirstas šodienas politikas negācijas, jo saproti – tolaik latvieši varēja un tātad arī tagad var. “Mūsu valsts radās galvenokārt tādēļ, ka mēs paši ar visu sirdi, ar visu pārliecību un visā savā ticībā gribējām iegūt sev neatkarību un patstāvību,” tā K. Ulmanis, kā pirmais brīvās Latvijas Valsts Ministru prezidents rakstījis vēstījumā tautai.

Ulmaņa “Pikšās” ir fotoattēli no laika, kad atvērtas cukurfabrikas Jelgavā un Liepājā, ir bildes, kurās pats valstsvīrs līdz padusēm iebridis kviešu laukā, dāvā maizes riecienu ciemiņiem, aplūkojamas daudzas tehnoloģiskās iekārtas, kādas vēl līdz pagājušā gadsimta 50., 60. gadiem izmantoja pienotavās. Tur ir pamatīgums. Un pamatīgi var izzināt arī Ulmaņa dzīves gājumu, tur zīmēts dzimtas koks, kas iesniedzas pāris gadsimtus senā pagātnē.

Pagalmā kuplo simtgadīgi ozoli un smaržo liepas. Netālu Bērzē ir kapi, kur atdusas valstsvīra vecāki un viņa audžumamma. Tur ir vieta, kuru par savu izvēlējies arī viņš. Tagad tā ir vien simboliska piemiņas vieta, jo liktenis bija lēmis citādi.

Iguāna izlaiž nagus

Dobeles rajona Apguldes pagastā ir “Briežu” mājas. Pēc ārējā izskata pavisam vienkārša zemnieku saimniecība, kuras saimnieki tiešām nodarbojas ar piena lopkopību, audzē rukšus, taču tas notiek kūtī. Mājās , nu, tiešām guļamajā un viesistabā ir izmitināti eksotiskie dzīvnieki. Uzreiz teikšu – ja mīlat pūkainos, tad sastopami vien Šetlendas poniji. Bet vai tā būtu eksotika? Vienā istabā ir terāriji iguānām, citā, saritinājies zem lampas, sildās pitons. Vēl akvārijā peld zivteles, kas pāris minūšu laikā no ķermeņa spējot nograuzt visu lieko apmatojumu. Pasmejamies, ka katrai no mums tādas mājās un epilācijai naudu nevajadzētu tērēt. Kad prasām, kāpēc šitādi radījumi, saimnieki vien attrauc – kaut ko taču vajag arī sirdij. Un daudzu radījumu nebūtu, ja tos, nelikumīgi ievestus, neizņemtu lidostas kontrolē. Tā “Briežos” nonācis šis cilvēka garuma pitoniņš, kurš pagaidām nesver vairāk par diviem kilogramiem, rokā to var paņemt kā kūku. Tā vienas vietā saimniekiem ir jau vairākas iguānas, jo arī šie savādie radījumi cilvēkiem izrādījušies nevajadzīgi, kaut daudzās pasaules valstīs tās ir mājas mīluļu statusā. Nu, gluži kā jau dzirdēts par suņiem un kaķiem. Kamēr mazs, tikmēr mīļš, kad paaugas – tad traucēklis un jāmet no mājas laukā. Riebīga tam cilvēkam daba un atbildības pietrūkst.

Un, lai eksotikas būtu pārpārēm un subtropu klimata sajūta ik uz soļa, tad jāatver vēl vienas istabas durvis. Tur saimnieks Egons audzē orhidejas. Daudz, krāsainas un smukas. Vienīgais mīnuss – nesmaržo. Ziemeļu orhideja – īriss tāpēc man patīk labāk, bet lauku saimnieku centība ir apskaužama. Kāpēc atceros iguānas nadziņus? Tāpēc, ka kopā ar pitonu un iguānu var arī fotografēties, bet tas ir jādara prātīgi, jo dienvidu rāpulītim ir tāda vēlme – visu laiku just stingru pamatu zem kājām. Ja iguāna tup uz pleca, tad gatava kaut galvu ausī bāzt, bet, ja jūt, ka tiek dota no rokas rokā, tad meklē, kur pieķerties. Bet nadziņi ir asi kā žiletes. Pārgriež ādu, ka nemani, bet vēlāk jūti, ka sūrst. Pēc dažām dienām sadzīst un rētas nepaliek. Paliek vien bilde ar zaļi dzelteni sārto rāpuli plaukstā.

Atceļš pie sevis

Ceļotāju lielākais ieguvums ir piedzīvotais. Arī atmiņas un pārdomas. Tās var uzplaiksnīt pat smaržās un garšā. Un katrā ceļojumā ir kāda vieta, kas paliek atmiņā uz mūžu. Tāpēc, ka tā aizkustinājusi sirdi.

Par sevi smejos – man vajadzēja aizbraukt līdz Lietuvas pierobežai, apskatīt septiņas Auces, pakāpties Sidrabenes pilskalnā un redzēt Dobeles pilsdrupas, lai atzītu, ka nekad neaizmirsīšu vietu Latvijā, kuras nosaukums ir “Citi medību lauki”. Tā ir sīkdzīvnieku kapsēta, kuru līdzīgi kā cilvēku atdusas vietas var izstaigāt un aplūkot ikviens.

Tur ir simtiem kapu vietu mūsu četrkājainajiem draugiem. Un, ja runājam par aurām, tad man likās, ka tur tā ir visgaišākā, jo turīgāk un trūcīgāk, ar puķītēm un marmora pieminekļiem cilvēki bija pauduši patiesāko vēstījumu: paldies, ka tu – kaķīt, suņuk, trusīt, savu mūžu nodzīvoji kopā ar mums un katru dienu dāvāji mums prieku. Ja sanāk, tad aiz Rīgas pabrauciet tos dažus kilometrus pa Liepājas šoseju, varbūt arī jums šķitīs, ka ir atrasta vieta, kur starp melleņu un brūkleņu mētrām klīst labas domas. Un, kā zināms, labajām domām ir milzu spēks. Tur nav smagu skumju, tur ir vien smeldzīgs prieks un ļoti gribas samīļot tos rejošos un ņaudošos, kuri katru vakaru mūs sagaida mājās.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Katru vasaru kāds stūrītis krāšņāks

03:00, 8. Sep, 2025
1

Turpinot tradīciju, arī šovasar augustā notika Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkurss “Sakoptākā sēta”. Vērtēšanas komisija – […]

Stāsts nav par skolas solu, bet vērtībām

03:00, 7. Sep, 2025
6

Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un […]

Tautas balss

Sludinājumi