
„Gribu nosvinēt ne kā parasti, lielu neko,” saka Anna Grosberga. Bet šis „lielu neko” nozīmē, ka ieradušos viesus jubilāre cienāšot ar nēģiem, kūku, kafiju un augļiem. Cēsu pilsētas pansionātā dzīvojošā gaviļniece 9.novembrī atskatīsies
uz 97 mūža gadiem.
Anna dzimusi Rozulā. „Mēs bijām dvīņi, bet brālis neizdzīvoja. Pašai man ģimene neizveidojās. Mani apciemo pusbrāļa bērni un mazbērni,” pauž Anna.
Skolas gadi ritējuši Rozulas pamatskolā, pēc tam Cēsu vidusskolā. Darba gaitas sāktas a/s „Brasla”. „Rīgas rajona izpildkomitejā traki uzdevumi bija – rakstīt atskaitē, cik tonnas siena sapļauts Rīgas rajonā. Kas to var izsvērt, es biju izmisumā. Ierēdnis mierināja – raksti tikai kaut kādus skaitļus,” atmiņās kavējas Anna. Cēsīs ilgus gadus strādājusi komunālo uzņēmumu kombinātā. “Darba gaitas beidzu 80 gadu vecumā,” stāstu par darba mūžu noslēdz jubilāre.
Pansionātā rit vienpadsmitais gads. Gaviļniecei patīkot iet uz pasākumiem, interesē kultūras dzīve. Nedaudz esot samulsinājusi otras istabiņas biedrenes ievietošana pirms pāris mēnešiem, bet tāds likums, ja vajadzīgs, var dzīvot divatā.
Vaicāta, kurā laikā gribētu atgriezties, ja tas būtu iespējams, jubilāre saka: „Ulmaņa laikos. Viss mainījās uz labo pusi, attīstījās. Ulmanis staigāja bez miesassargiem un strādāja bez padomdevējiem, varbūt tāpēc viņam izdevās.” Kavējoties atmiņās, jubilāre vēsta, ka Pirmā pasaules kara laikā bijis jānodod valstij gandrīz visi lopi, arī zirgs. To gribējuši nosargāt un dzīvojuši pa mežu. Reiz nākuši uz māju un pēkšņi pamanījuši tuvojošos jātniekus. Nekas neatlicis, kā ar visu zirgu noslēpties pirtiņā. Zirgs esot pieliecies un ielīdis, neesot pat iezviedzies. Bijis cits kumeliņš ar raksturu – ja jāved smagāka krava nekā patīk, nav spēris ne soli, kaut auzu kuli liec priekšā. Noņemot vienu maisu nost, gājis. Tāds zirgs bijis – neļāvies pārpūlēties.
No pagātnes domas pārsviežas uz tagadni: „Mēs 17 gados visu esam nolaiduši uz grunti. Tik skaisti viss sākās, nu tikai bagātiem būs labi. Agrāk bija tā – ja samazinājās ieņēmumi, tad algas „nogrieza” vispirms tiem, kas saņēma vairāk. Tagad ir otrādi. Vienīgi ir lielākas iespējas ceļot.” Izrādās, ka bēdīgās domas pastiprinājuši grozījumi likumdošanā, kas paredz, ka samazinās tā summa, kuru pansionātos mītošie no pensijas var saņemt “uz rokas”.
„Vecums ir ļoti grūts…Vārdi reizēm „pazūd” – aizmirstas. Ja neredzi, nedzirdi, pavisam nekāda prieka nav. Nekas nav no tās dzīves,” skumji saka jubilāre, bet turpina priecīgākā noskaņā: „Katrā laika posmā ir kaut kas labāks, kaut kas ne tik labs. Valstī vienkārši ir jākļūst labāk! Visiem varu novēlēt lielas algas, būt izturīgiem, stipriem, braukt ekskursijās! Sev ko vēlētos? Veselību un turēties līdz 100…”
Komentāri