
“Es biju skolotāja, viņš kolhoza šoferis. Visādi ir gājis. Sākām kārtīgi saimniekot līdz ar Latvijas brīvvalsti. Man bijušas visādas domas, kā tālāk dzīvot, bet vīrs vienmēr sacīja – jūs mani no manas zemes prom nedabūsiet! Tā strādā vīrs, saimnieko dēls. Kā iet, tā iet, bet pavasarī jau vairāk prieka. Izej pa durvīm un gaiss smaržo,” stāstīja “Kalna Dunduru” saimniece Skaidrīte Rācene. Zemnieki saka, ka apkārt dzīvo labi un strādīgi kaimiņi, tāpēc Latvijai esot nākotne. Kas būšot pēc gadiem?
“Mums te blakus dzīvo optimisti. Tagad jau nevienam nav viegli. Pilsētās visi paliek bez darba, laukos par to nevar sūdzēties, bet, ja pilsētnieks nespēj nopirkt cūkgaļu, pienu, ja maize jau maksā tik dārgi? Esmu te piedzimis un neesmu dabūjams no laukiem prom, bet atļaujos sacīt – tā, kā ir pašlaik, tā nedrīkstēja būt. Iestādīsim kartupeļus, raudzīsim, kur likt. Iesēsim labību, tad skatīsimies, kāda šogad cena. Tā ir grūti saimniekot. Kad piesēžos un domāju – viss posts sākās Šķēles laikā. Iznīcināja visus lielos uzņēmumus – pat pārtiku ražojošos uzņēmumus pazaudējām. Soli pa solim, līdz cukura fabrikas likvidēja. Kādam par šiem lēmumiem tomēr būtu jāatbild,” tā situāciju vērtēja Arvīds Rācenis, kurš neslēpj, ka tagad vairāk sanāk strādāt un ražot pašu vēderam, plānot realizāciju ir pagrūti.
“Izdzīvot varam. Mums ir pensijas un esam labi paēduši, bet šitāda dzīvošana ir kā dzīvesveids, te nav runa par lauksaimniecību kā dzīves, kā valsts pamatu. Kādas ir minerālmēslu cenas, kāpēc sarūk platību maksājumi? Tūlīt atkal iešu uz kūti. Cūkas un sivēni gaida. Būs zeme jāapstrādā. Kādas būs degvielas cenas? Bet ir vienkārši jādara, jo neko nedarīt nav jēgas. Tad zemes cilvēkam ir postā jāaiziet,” sacīja Arvīds un piebilda: “Strazdi atlaidušies, stārķi esot klāt, tad jau pasaules kārtība ir vietā. Un , re – cūkai sile arī jāsataisa. Dzīve jau izsaimniekotas valsts dēļ neapstājas. Tādu dzīvi kā padomju laikā mums nevajag, bet tagad rūpīgi
jādomā, kāda būs Latvija rudenī. Tā, kā ir pašlaik, taču nevar būt. Tā cauri neiet.”
Komentāri