
Sarmīte Rieviņa 1.aprīlī atgriezās no Gensijas. Tur nostrādāti deviņi mēneši. Vasarā vai rudenī viņa tur atgriezīsies.
“Darbā sākās samazināšanas, bija jāmeklē iespēja. Kur Raiskumā vai Cēsīs atrast darbu?” saka Sarmīte un uzsver: “Ja Īrijā jau nestrādātu draudzene, kura bija aizrunājusi darbu, neuzdrošinātos braukt. Tāda iespēja bija arī pirms pieciem gadiem, bet tad vēl dēli mācījās, nevarēju ģimeni atstāt.” Lidostā pirms izbraukšanas, parakstot līgumu, sagaidījis pārsteigums. Viņa ieraudzījusi, ka iepriekš runāto sešu mēnešu vietā tajā minēti deviņi. “Sāku raudāt. Mani nomierināja, ja nepatiks, varēšu līgumu lauzt,” stāsta Sarmīte un piebilst, ka darbā svešatnē var doties tie, kam ir apgriezieni un stipri nervi. Pirmos trīs mēnešus visvairāk pietrūcis māju. Bijuši brīži, kad gribējies lauzt līgumu un atgriezties pie savējiem.
“Man ļoti paveicās ar saimnieku – saprotošs, izpalīdzīgs,” saka Sarmīte un piebilst, ka pirmās dienas kolektīvā bijušas grūtas, nesapratusi, kas ir kas. Bijušas reizes, kad gājusi okeāna krastā un raudājusi. Kolektīvā ap 50 latviešu. Ļoti dažādi. Gan jauki, izpalīdzīgi kā cēsniece Diāna Ozoliņa, gan nenovīdīgi. Sarmīte Gensijā strādāja gan turīgo īru dzīvokļu apkopšanā, gan par augu stādu, kurus klientiem nosūta pa pastu, iepakotāju, gan pēc pasūtījumiem pakoja kompaktdiskus, dažādas spēles. Strādājot ar stādiem un dzīvokļu apkopšanā, tiek izmantotas ļoti spēcīgas ķīmikālijas. Ne katrai strādniecei veselība ļāvusi veikt šo darbu.
Sarmīte dzīvoja četratā saimniekam piederoša hoteļa istabiņā. “Sapratāmies labi. Kopējā virtuvē, kur bija divas gāzes plītis, tā arī nepieradu saimniekot,” saka raiskumiete. Deviņus mēnešus darba ritms bijis vienāds. Pusastoņos saimnieks aizveda uz darbu. Tur līdz desmitiem vakarā, daždien pat līdz pusnaktij. Par virsstundām, protams, maksāja papildus. Nedēļā viena brīvdiena. “Tad varēja pagulēt, palasīt kādu grāmatu. Arī sagatavojām ēdamo nedēļai, lai, vēlu pārnākot no darba, tas vairs nav jādara,” stāsta Sarmīte un piebilst, ka izklaidēm nebijis ne laika, ne spēka.
Viņa atzīst, ka Gensija ir skaista. Okeāns ar savu varenumu. Aprīlī, kad devusies mājupceļā, viss jau ziedējis. Janvārī uzsnidzis sniegs, pirmo reizi pēc 18 gadiem atkal. Tā bijusi katastrofa un prieks. Skolas slēgtas, darba diena saīsināta, saimnieks meitenēm neļāvis braukt ar mašīnu. Ne tikai bērni, arī pieaugušie pikojušies. Viņiem tas bijis trīs dienu prieks.
“Internetā , galvas saķērušas, sekojām, kas notiek Latvijā. Kāda te bedre! Skumji,” saka Sarmīte un piebilst, ka krīze skārusi arī Gensiju. No sešiem tūkstošiem iedzīvotāju 200 bezdarbnieku. Tā tiek dēvēta par katastrofu. Latviešiem, kuri strādā veikalā, vairs nedod darba atļaujas, jo tur drīkst strādāt tikai vietējie.
“Gensijā ir stingri noteikumi – darba atļauja ir uz deviņiem mēnešiem. Tad trīs jādodas prom. Pēc tam vari atgriezties. Nedrīksti ne dienu kļūdīties, aizsūtīs atpakaļ un atļauju nedabūsi,” stāsta Sarmīte. Viņa cer, ka jūlijā varēs atgriezties. Saimnieks skaidri solījis, ka septembrī noteikti būs darbs.
“Tur dzīvojot, nav santīmi jāskaita. Vari iekrāt. Vismaz dzīvokli izremontēsim,” saka Sarmīte Rieviņa, paskaidrojot, kāpēc devusies darbā uz Īriju. “Ja te varētu nopelnīt, neviens neaizbrauktu,” tā Sarmīte.
Komentāri