
Ar cēsnieku Ivaru Prauliņu nerunāsim par dziedāšanu vai dejošanu. Viņš daudzus gadus bijis Cēsu Tautas teātra aktieris, dažādos svētkos vadījis koncertprogrammas, būdams mākslinieks – noformētājs, gādājis par svētku akcentiem, vairākus gadus vadījis Cēsu kultūras centru.
“Kad 1965.gadā ienācu teātrī, skatījos, kā Tautas teātra aktieri Andris Putniņš, Aija Tīrone, Guntis Eglītis vada programmas. Mani tas ieinteresēja. Kopā ar teātra toreizējās jaunās paaudzes aktrisi Velgu Ezergaili sākām pieteikt programmas. Kaut paši nedziedājām, nedejojām, bijām kopā ar koristiem, dejotājiem,” stāsta Ivars Prauliņš un atzīst, ka tagad programmu vadītājiem rokās
ir grāmata un ik brīdi tekstā var iemest acis. Jaunie cilvēki kļuvuši tik slinki, ka par grūtu iemācīties dažus teikumus. “Līdz 80. gadu beigām tas nebija iedomājams. Tie panti bija jāiemācās. Ne visi teksti gāja pie sirds, jo visi svētki taču bija veltīti kādai gadadienai – Ļeņina dzimšanas dienai, uzvarai pār fašismu, revolūcijai, bet aktierim ir ātrā atmiņa – ātri iemācās, koncentrējas, norunā un aizmirst. Protams, bez špikera neiztika. Kādos rajona Dziesmu svētkos Pils parkā, lai nesajauktu tekstu,
uz asfalta ar oli uzrakstīju atslēgas vārdus. Nostājos pret publiku un norunāju, arī dziedātāji neredzēja, ka tur vārdi uzrakstīti. Dažreiz kļuvu
dzejnieks, bet no situācijas vienmēr izdevies izkulties godam,” stāsta Ivars un atzīst: “Kad esi vai nu tribīnē deju svētkos, vai estrādē un apkārt cilvēki tautas tērpos, labvēlīgi, labestīgi noskaņoti, tad gaiss garīguma piepildīts. Nāk cilvēki, plīvo karogi. Tas ir pacilājošs brīdis un brīnišķīga sajūta, ka arī tu piedalies.”
No 70. gadiem līdz Atmodai Ivars visos lielajos Dziesmu svētkos bija rīkotāju grupā par mākslinieku – noformētāju. “Katrā skolā, kur dzīvoja svētku dalībnieki, viņus sagaidīja plakāti ar uzmundrinošiem vārdiem, tiem, kuri devās uz dziesmu kariem, vēlējumi. Strādāja fotogrāfs. Visa Dziesmu svētku norise tika parādīta fotogrāfijās. Visenerģiskākais bija Arvīds Treimanis, kad viņš gulēja, nezinu. Pa dienu fotografēja mēģinājumus, naktīs tās dzīvi, vakarā taisīja bildes, es pa nakti tās saliku uz planšetēm. No rīta koristi
jau varēja redzēt, ko kurš darījis,” atceras Ivars.
Spilgtā atmiņā viņam 1973.gada Dziesmu svētki, kad tika svinēta simtgade. “Nezināmu iemeslu dēļ mani uzaicināja vadīt koncertu. Tajos laikos to uzticēja pašdarbniekiem, vēlāk pārgāja uz profesionāļiem. Universitātes aulā, kā katros svētkos, notika latviešu tautas mūzikas koncerts. Biļetes uz to netirgoja, skatītāju bija maz – varas pārstāvji, drošībnieki, ārzemju tautieši, kam bija izdevies atbraukt.
Nebiju vēl rūdīts vadītājs. Programmu vadījām kopā ar rīdzinieci. It kā nekas sarežģīts. Vien tas, ka vienreiz viens piesaka latviski, otrreiz krieviski, tā mainījāmies. Pat tādā koncertā izrādījās, ka programma mainās. Tekstus saņēmām vēlu, tā īsti iegaumēt uzvārdus nebija laika. Visgrūtāk atcerēties bija visus nopelniem bagāto titulus. Man tāda mode, pirms pieteikšanas tam, kurš uzstājas, noprasu: “Tagad mēs darām to un to.” Pēkšņi cienījamais diriģents Jānis Dūmiņš, kura vadībā dziedāja zēnu koris, teica: “Nē, mēs dziedāsim citu.” Līdz iziešanai publikas priekšā bija palikušas sekundes, špikera nekāda, jārunā latviski un krieviski. Stresiņš bija.
Koncertā, kā šodien atceros, dziedāja arī Ventspils sieviešu vokālais ansamblis. Pieteicu, pateicu, ko dziedās, pēkšņi aizmirsu, kā sauc vadītāju. Iestājās pauze. Kolēģe gaidaīja, kad es pateikšu. Pēc pauzes tomēr atcerējos. Uzvārdu Teterovkis atcerēšos visu mūžu,” atmiņās kavējas Ivars Prauliņš un atklāj, ka nekad mūžā nebijis tā uztraucies. Jau pēc koncerta, braucot uz Jūrmalu pie drauga, elektriskajā vilcienā sākušas trīcēt rokas un kājas.
1993.gadā Ivars Prauliņš bija Cēsu kultūras centra direktors. Rajona līmenī kultūras līdera nebija. “Tas bija brīdis, kad pārgājām no rubļiem uz repšiem. Nauda devalvējās, un nekā mums nebija. Ne mākslinieciskā, bet saimnieciskā ziņā bija ļoti grūti organizēt. Ar Māri Niklasu uz skolām vedām kartupeļus, sieru, sviestu. Viss beidzās godam,” stāsta Ivars un piebilst, ka tikko bija beigusies Atmoda un sabiedrībā jau valdīja cita noskaņa.
Runājot par Dziesmu svētkiem, Ivars atceras arī 1988.gada
7. oktobri Mežaparkā. “Tie bija spontāni Dziesmu svētki, programma tapa uz vietas, virsdiriģenti turpat sarunāja un kori dziedāja. Tas, ka Latvijā notika dziesmotā revolūcija,
ir Dziesmu svētku nopelns. Lielākā daļa cilvēku Latvijā ir piedalījušies Dziesmu svētkos, lielākos, mazākos. Tie ir organizēti svētki, un katrs zina, kur, kā iet, uziet, nedrūzmējamies. Mēs nevaram cīnīties par brīvību ar ieročiem rokā, esam citādi, klusējoši un vienoti dziesmā. Kur pulcējas daudz pozitīvi lādētu cilvēku, arī tie, kam nav labs noskaņojums vai nodomi, pārvēršas,” domās dalās Ivars Prauliņš un turpina: “Dziesmu svētkos parādām, ko mēs mīlam. Ne par valsti runājot, bet tās vadītājiem. Diriģentiem, komponistiem tiek nedalīta tautas mīlestība. Te atklājas attieksme. Dziesmu svētki ir mīlestības svētki.
Cita jau mums nekā tāda nav. Reizi piecos gados laucinieki iebrauc Rīgā, un tad rīdzinieki redz, ka ir vēl arī Latvija. Rīdzinieki svētkos ir tikai piedeva. Arī barikādes to pierādīja.”
Komentāri