
Ungurmuižas kungu māja. Arhitektūras pērlei neiederīgi. Tāds izskatās pagraba logs. FOTO: Sarmīte Feldmane
Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un ārzemnieki, bet gan tās apsaimniekošanu. Jaunā mācību gada sākumā tās nosaukums atkal tiek locīts sociālajos tīklos.
Vispirms jāatgādina, ka Ungurmuiža Raiskuma pagastā un Ruckas muiža Cēsīs pieder Cēsu novada pašvaldībai, abas muižas, valsts nozīmes arhitektūras pieminekļus, nomā un apsaimnieko uzņēmējs Renārs Sproģis. Muižu apmeklētājiem neizpratni raisījis fakts, ka nupat Ruckas muižā ieraudzīts sens skolas sols, kas iepriekš skatīts Ungurmuižā. Attieksme par sola pārvietošanu ir atšķirīga.
Evita Lībiete feisbukā raksta: “Nesen pabiju Ruckas muižā. Liels bija pārsteigums, jo radās jautājums- vai šis nav Ungurmuižas skolas sols no muzeja ekspozīcijas? Vai ir pieļaujams, ka muzeja eksponāti tiek izvesti un pārvietoti no Ungurmuižas?”
Aigars Lazdiņš jautā: “Un jūs tiešām esat pārliecināti par šo vēsturisko vērtību zādzību un pārvešanu? Izskatās, ka būtu visu Luvru izvedis.”
Daiga Konošonoka – Sananda skaidro, ka Latvijā Ungurmuiža ir valsts nozīmes kultūras mantojuma objekts un Luvrai un tam ir savas līdzības. “Jums varbūt tikai priekšmeti kaut kādi, kas tad tur – atveda, aizveda, kaut kur nolika. Bet patiesībā tāpat kā gleznas Luvrā arī tos nepārved tāpat uz savu roku. Ļoti stingri. Un ļoti nopietni.”
Savukārt Sanita Magdalēna pauž viedokli, ka tas ir okupācijas laika skolas sols un tam nav nekādas mākslinieciskās vērtības. Tikai atmiņas par to, ka tajā, iespējams, sēdēja mana māte, abas tantes un citi dzimtas pārstāvji.
“Miljonu vērtus eksponātus vadā pa muzejiem, pa visu pasauli, rāda cilvēkiem, lai redz (piem., Prāgas nacionālais muzejs tagad ar mūmijām).Te 20 km un jau brēka. Apsaimniekotājs var izlikt eksponātus, kur vēlas, jo par viņiem arī atbild. Un ļoti atbilstošs eksponāts Ruckas muižā, kur cilvēki apgrozās vairāk nekā Ungurmuižā, loģiski,” uzskata Sanita Magdalēna, uzsverot: “Es nesaprotu, kāpēc jūs tik skaudīgi…. Vai tiešām žēl, ka Cēsu skolēni ar vecākiem par godu skolas sākumam redz šos vēsturiskos solus, kādos sēdēja viņu vecvecāki. Ungurmuižā neviens tos neredz. Ar ko Ruckas muiža vēsturiski sliktāka par Ungurmuižu, ka nav cienīga cilvēkiem radīt eksponātu? Varētu padomāt, ka kāds tur to apēdīs.”
Drīkst vai nedrīkst, labi vai slikti, diskusija, kurā netrūkst pārmetumu Ungurmuižas apsaimniekotājam Renāram Sproģim. Komentētāji neskopojas ar savstarpējiem apvainojumiem gan par to, kurš mazāk saprot, kurš kuru aizstāv un pret ko nostājas. Tāda sociālo tīklu ikdie-na.
Renārs Sproģis “Druvai” apstiprina, ka uz 1.septembri no Ungurmuižas uz Ruckas muižu pārvests skolas sols, bet nākamajā dienā aizvests atpakaļ. “Nekas cits nav vests uz Ruckas muižu. Ekspozīcijā kādam priekšmetam ir vērtība, kādam nav. Jau no Senās Romas laikiem zināms, ka sabiedrība alkst pēc strīdiem un konfliktiem. Par nopietnām problēmām nerunā, bet gatavi nostāties cits pret citu,” saka R.Sproģis, kurš Ungurmuižā saimniekos līdz 8. oktobrim. “Druva” jau rakstīja, ka R.Sproģis atteicies no šīs vietas nomas, jo atzīst, ka tas nav rentabli.
Vasarā publiskajā telpā negatīvas ziņas par Ungurmuižas uzturēšanu izskanēja ik pa laikam un bija pārmetumi apsaimniekotājam, ka apkārtne netiek uzturēta un izskatās nekopta. “Muižas pastāvēšanas laikā tā nekad nav bijusi tik nekopta, degradēta un nemīlēta,” uzskata Ināra Liepa un atgādina, ka pirms 293 gadiem, 1732. gada 6. augustā, pabeidzot muižas celtniecību, Baltazars fon Kampenhauzens rakstīja: “Lai visuvarenais Dievs svēta mani un manus pēctečus šajās mājās un žēlīgi mūs sargā no visām nelaimēm un grēkiem!”
Cēsu novada pašvaldības izpilddirektore Līga Medne pastāsta, ka, nododot Ungurmuižu nomā, aktā tika fiksēts katrs priekšmets. “Nevienu izvest nedrīkstēja, jo ikviens priekšmets ir ekspozīcijas sastāvdaļa, ko nedrīkstēja citur rādīt,” atgādina L.Medne un uzsver, ka, nododot objektu, nomniekam viss ir jāsakopj, arī jāizravē taciņas, lai tās būtu tādas, kādas bija, kad nomnieks objektu saņēma. Savukārt precīzu sarakstu, kas apsaimniekotājam būtu Ungurmuižā jāatjauno, pašvaldība pat nepaguva sagatavot, jo nomnieks pēc samērā īsa laika paziņoja, ka lauž nomas līgumu.
“Līdz septembra beigām konceptuāli jābūt skaidram, kā pašvaldība rīkosies tālāk. Jāpasūta Ungurmuižas novērtējums, kā to prasa likums. Tiek vērtēts, vai Ungurmuižu iznomāt, vai tā paliks pašvaldības apsaimniekošanā,” stāsta pašvaldības izpilddirektore.
2023. gadā 7.jūnija “Druvā” R. Sproģis, tikko kļuvis par Ruckas muižas nomnieku un iepriekš trīs gadus apsaimniekojis Īvandes muižu Kuldīgas novadā, sacījis: “Caur tur gūtajiem puniem esmu sapratis, kā pareizāk vadīt, virzīt šādu kultūrvēsturisko ēku attīstību, arī to, kādi ir izdevumi uzturēšanai. Visu laiku jāiegulda, tāpēc svarīgi prast to sabalansēt ar radošumu, ar mākslu.” Tādam bija jābūt arī Ungurmuižas stāstam.
“Šī vieta, šķiet, brīnumainā kārtā patvērusies no likteņa vētrām, kaut gan pavisam neliels attālums to šķir no šosejas, pa kuru garām traucas mūsu laika ikdiena. Tomēr tas nav tikai harmoniskas ainavas un būvmākslas savienojums, kas izraisa īpašas jūtas un Ungurmuižai piešķir ārkārtējības oreolu. Tā ir visam pāri lidojoša gaisotne, ko radījusi garīgā vide, kādā Ungurmuiža tapa un kādā tai bija lemts dzīvot līdz pat Pirmajam pasaules karam, mūsu gadsimta lielajiem satricinājumiem,” katalogā “Muiža zem ozoliem” ilggadējā Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa rakstīto atgādina Ungurmuižas interjeru un ekspozīciju veidotāja Ināra Liepa un pauž cerību, ka Cēsu pašvaldība radīs šai situācijai risinājumu un Ungurmuižā atkal atdzims gan senās tradīcijas, gan jauna dzīve.
Var jau viedokļus sociālajos tīklos saukt par cepšanos, savas nesaprašanas parādīšanu, vēlmi kādu pazemot, noniecināt, bet, kā zināms, arī sapelējušu graudu maisā ir kāds derīgs.