Notika tas senos laikos, pagājušajā gadsimtā, kad es braukāju uz darbu no Cēsīm uz Smilteni un atpakaļ. Gadījuma izklāstu dzirdēju no pasažieriem, kas sēdēja aizmugurējā sēdeklī – diviem kolorītiem kungiem, kuri brauca no Alūksnes līdz pat Rīgai un laiku īsināja, pa kluso iestiprinoties ar ko smaržīgu. Tas atgādināja aromātu, ko jūt, kad pirms potes vai asins ņemšanas no pirksta māsiņa ciešanām paredzēto vietiņu notīra ar kādu šķidrumu…
Kungi atcerējās notikumu ar paziņu (vārdu neatceros, nosauksim par Jāni), kurš reiz braucis ar šī paša maršruta autobusu. Tātad Jānis braucis no Alūksnes uz Rīgu, un Smiltenē, kur autobuss līdz tālākajam ceļam uzkavējies ilgāk, izkāpis izlocīt kājas. Pie autoostas tais laikos atradās kafejnīca “Vējiņš”, kurā varēja nobaudīt karstas desiņas, sautētus kāpostiņus un vēl šo to. Laika bijis pietiekami, gan Jānis, gan vairāki citi pasažieri un arī autobusa šoferis devušies paēst pirmās vai otrās brokastis, kā nu kurš. Šoferis iekārtojies netālu no Jāņa, un Jānis varējis redzēt, ka viņš ēd to pašu, ko vairums. BET… sev par lielu izbrīnu Jānis konstatējis, ka uz šofera galda atrodas arī glāzīte ar, nebaidīsimies nosaukt vārdā, tīru mantu – šņabīti. Pat Jānis, kurš nebija nekāds “Ametista” goda biedrs, nebija gatavojies rītu iesākt tādā veidā. Un šoferis? Kā viņš domā tālāk vadīt autobusu? Līdz Rīgai vēl tālu, nav pat pusceļš. Kamēr Jānis mocījās pārdomās, citi pasažieri jau bija paēduši un devušies uz autobusu. Jānis ēda un vēroja šoferi. Beidzot šoferis pagriezās, lai dotos uz autobusu…nē, viņš pagriezās, lai pieietu pie letes un paņemtu vēl vienus simts gramus. Kad šoferis atgriezās pie galda un vienā rāvienā iztukšoja gandrīz visu glāzi, Jānis neizturēja un piegāja pie viņa galdiņa. “Klau, šoferīt, vai tad jums atļauj šitā iestiprināties pa ceļam?” Jānis jautāja. “Pa ceļam?” šoferis pārjautāja. “Nu nē, mans ceļš jau ir galā. Pārinieks teju pirms kādām piecām minūtēm aizbrauca tālāk – uz Rīgu.”
Komentāri