
Zigrīda Ruicēna vienmēr smaida. Kolēģe pašvaldībā Benita Zvejniece atzīst: “Neesmu redzējusi
Zigrīdu dusmīgu. Tā vien šķiet, ka viņai visi kreņķi iet garām. Kad viņa tāda smaidīga ierodas, tad arī parunājoties rodas idejas.”
Zigrīda ir kultūras darbiniece un atzīst: “Kā es iešu uz skatuves, bēdu sagrauta? Ziniet, man šodien nav garastāvokļa, neesmu to un to izdarījusi, jo slikti jutos. Kam tāda taisnošanās vajadzīga? Ja kāds jautā, kā iet, atbildu, ka labi. Kā jūtos? Tas ir manā ziņā, citiem par to nav jāzina.”
Kāpēc sabiedrība tendēta uz negatīvo – jautāju Zigrīdai. Viņai nav skaidras atbildes, bet viens gan skaidrs, ka jebkuru slikto ziņu var pasniegt bez šausmu piedevas, bez šoka. “Godmanis – valstī krīze, būs vēl sliktāk. Jā, situācija nav priecīga. Bet ne jau pasaules gals tuvojas,” smejot saka Zigrīda un piebilst, ka pašai nav laika funktierēt par to slikto. Arī sliktajām domām vajag laiku. Tiem, kuri vien pa māju dzīvo un no televīzijas piesūcas
slikto, gribas tajā dalīties. Ja pretī gadās tāds pats, tad sarunā nav ne stariņa gaišuma. Pat sniegotā ziema pārvēršas vienā aukstumā. ” Nav jau tā, ka cilvēkiem klājas ļoti labi, bet tad vismaz to slikto jāmēģina neattiecināt tik ļoti uz sevi. Skaudība arī cilvēkus bendē. Man neviens neko nav nolicis uz paplātes. Visu ģimenē esam izdarījusi paši. Darbā paveiktais tapis kopā ar kolēģiem. Zinu, lai kaut ko izdarītu, ir jāstrādā, nevis jāskatās, kā citiem kaut kas neizdodas,” domās dalās Zigrīda un smejot piebilst, ka piparkūkas maksā naudu, varbūt tāpēc cilvēki dažkārt grauž cits citu.
Pašdarbnieku pulks Vecpiebalgā ir kupls. Tie ir cilvēki, kuri atraduši vaļasprieku brīvajam laikam. “Grūti cilvēkus iekustināt. Ir reizes, kad rokas nolaižas. Ieguldīts liels darbs, bet zāle uz pasākumu tukša. Arī pie tā jāpierod. Vairs nevar kultūrā ar sirdi un dvēseli strādāt, jāstrādā ar prātu. Paiet laiks, un atkal kaut ko gribas rīkot. Skaistu. Bieži nākas idejas piebremzēt. Nav cilvēkiem naudas kultūras pasākumiem. Ir jāizvēlas, tērēt naudu kaut kam praktiskam vai teātra izrādei. Arī slinkums, protams, jo uz pasākumiem jāgatavojas, jāiet uz kultūras namu, bet var taču neiet,” par ikdienas darba niansēm stāsta Zigrīda un piebilst, ka pagastā ir daudzi, kurus nav izdevies izraut no mājas. Ļoti derētu kādi kursi, kuros cilvēki varētu sevi pilnveidot.
Viņai prieks par valsts svētku uzvedumu, kurā varējusi īstenot savas idejas un ielikt emocijas. “Šis nav laiks ar saukļiem, bet pārdomām, ” saka Zigrīda.
Ziemassvētku noskaņa valda viņas darba vietā, mājās. Vide noskaņo, rada gaisotni. Pareizo profesiju izvēlējusies.
“Kā likt cilvēkiem pasmaidīt? Ar humoru, arī nopietnas, sliktas lietas var pateikt bez asumiem. Kā Blaumanis. To, vai smaids nāk no sirds, jau katrs jūt,” domās dalās Zigrīda un atzīst, ka dzīves pieredze iemācījusi sabiedrībā aizmirst kreņķus un nebūšanas. ” Esmu Svari. Neesmu garastāvokļa cilvēks. Protu būt līdzsvarā, ne augšā, lejā – kā nu iegadās. Arī dvēselē esmu blondīne. Gaiša,” smej Zigrīda un piebilst, ka ir blondīne no dzimšanas, īsta latviešu meitene, un tās neskar populārās anekdošu sērijas. “Visi runā par ekonomisko krīzi. Tai nenoskaņojos. Lai arī cik tev naudas, vajadzību vienmēr būs vairāk. Tikai no paša atkarīgs, ķepurosies ar smaidu vai uzvelsi smagumu plecos un ļimsi,” saka Zigrīda. Viņai gan darbā, gan mājās vienmēr deg sveces. Tās uzlabo garastāvokli, sadedzina slikto apkārt un dod enerģiju. Arī pasmaidīt.
Komentāri