“Lejas Vēveros” sestdien valdīja satraukums un prieks. Pirmoreiz ganībās saimniece izlaida govis.
“Gaidīju, kad Mēness būs Ūdensvīrā,” saka saimniece Ilga Lazdiņa un atklāj, ka Vecpiebalgā daudzi saimnieki nesteigušies, gaidījuši īsto dienu. Pirmajā ganu dienā viņa ievēro rituālu – pie kūts durvīm sasprauž pīlādžu zarus, tie gan aizsardzībai, gan noder par žagariem, ja kāda brūnaļa neklausa. Kad govis ganos, saimniece mājniekus cienā ar vārītām olām. Pēc tam var sākt rumulēties.
“Govis paspriņģoja, bet drīz palika mierīgas. Šovasar būs daudz piena un astes gredzenā negriezīs. Zāle lāgā negrib augt, sauss un auksts, bet ievu ziedēšanas laikā gan reti kuru pavasari ir silts,” pārliecināta saimniece un uzsver, ka latvieši vienmēr dzīvojuši pēc Saules un Mēness debesīs. Tie noteikuši darāmo darbu laiku. “Sīpolus iestādīju 8.maijā, novākšu 8.augustā. Ja vēlāk, tie ātri izžūst,” pieredzē dalās “Lejas Vēveru” saimniece un uzsver, ka sestdiena laukos ir darba diena. “Sestdiena ir pīrāgu diena. Latvieši maizi cepa sestdienā,” viņa uzsver. Ilgai mamma iemācījusi cept saldskābmaizi, bet tēvs – darīt alu. Maizīti viņa cep aizvien, bet alum iesalu grūti dabūt.
Vecpiebalgā Ilga saimnieko 16 gadus. Aizgāja pensijā, pameta Rīgu, atgriezās dzimtajās mājās. Tā skolotāja kļuva par zemnieci.
“Pienu nododu “Drustu piensaimniekam”, maksā nedaudz vairāk par astoņiem santīmiem. Sienu sieru sev un radiem. Varētu jau dabūt atļaujas un apgādāt draugus Rīgā, bet tas par tālu. Man gan šķiet, ka zemnieki pēdējā laikā par sieru pārāk daudz prasa. Žēl pilsētnieku. Viņi jau nesaprot, vai no vājpiena vai pilnpiena taisīts,” domās dalās Ilga Lazdiņa un piebilst, ka tagad jau sieru sien pa jaunam, vairs pienu neraudzē, viss notiek ātrāk. Bet, ja klāt pieliek kārtīgas lauku olas, garša ir pavisam cita.
Brīvdienās “Lejas Vēveri” allaž ir cilvēku pilni. Sabrauc bērni, radi, draugi. Visiem te patīk gan atpūsties, gan arī pastrādāt. “Šopavasar vairāk iestādīju kartupeļus, arī burkānu vaga garāka,” stāsta Ilga un piebilst, ko ravēt pietiks visiem, arī ko vest uz mājām rudenī.
“Augustā atbrauc bijušās kolēģes, un tad mums ir marinēšanas diena. Viņas ierodas ar savām burkām, katrai līdzi arī kāda jauna recepte. Dārzā uz lielā galda viss notiek. Pavasarī mans uzdevums vajadzīgo sasēt, vasarā izaudzēt,” stāsta “Lejas Vēveru” saimniece un uzsver, ka, ja vien darba nebaidās, var visu izaudzēt.
Svētdienās gan “Lejas Vēveros” pieņemts atpūsties. Tad tiek darīti vien paši nepieciešamākie darbi. “Viena diena nedēļā vajadzīga atpūtai, pārdomām, sarunām. Svētdienā arī ravēt neejam,” par ierasto dzīves ritmu saka saimniece. Tad var aizbraukt uz Alaukstu, nesteidzīgi izpeldēties. Mazdēls sēžas pie traktora stūres, visa saime sakāpj piekabē, uz ezeru prom. Nav jau gaisa gabals.
“Pēdējā laikā cilvēki ļoti skrien. Nav laika ieraudzīt, kā pirmā sniegpulkstenīte izlien no zemes, kad atgriežas pirmais strazds. Cilvēkam jābūt dabā, tā dod spēku un izpratni par pasaules kārtību,” domās dalās Ilga Lazdiņa un uzsver, ka tik skaistas ainavas kā Vecpiebalgā nav nekur pasaulē. Tā ir vērtība, kuras svaru daudzi neapzinās. Paskrien garām.
Pavasaris allaž atnāk ar cerībām, ka līdz ar ziedēšanu dabā kas mainīsies arī cilvēku dzīvē. “Man krīzes nav. Tikai par pienu maksā mazāk. Bet tāpēc jau govju mazāk neturēšu,” stingri nosaka vecpiebaldziete. Viņa ir pārliecināta, ka Saeimai un valdībai bija jābūt tālredzīgākiem. “Ja cilvēkiem nebūs darba, Latvijai nav nākotnes,” teic Ilga, bet, domājot par Vecpiebalgas rītdienu un novada domes vēlēšanām, viņai sava pārliecība: “Vadītājam jābūt ļoti enerģiskam. Tādam, kurš nesēž, bet domā, ko un kā izdarīt, lai cilvēkiem būtu darbs, lai viņiem būtu pieejams tas, kas ikdienā nepieciešams.”
“Lejas Vēveros” zied ķirši. Ābeles raisa ziedus. Pērnruden augļu nebija. Šim jābūt ābolu gadam. Neatkarīgi no cilvēku izraisītām krīzēm.
Komentāri