
Ar programmu “Pērkons dun” šogad par labāko defilē pūtēju orķestri Latvijā atzīts Valmieras Valsts ģimnāzijas skolēnu pūtēju orķestris “Si bemol”. Valsts svētkos Valmieras Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris “Si bemol” un tā vadītājs Mārtiņš Birnis Rīgā, laukumā pie Brīvības pieminekļa, piedalījās Latvijas izglītības iestāžu pūtēju orķestru defilē programmu finālkonkursā, kur ieguva 1. vietu, kļūstot par labāko defilē pūtēju orķestri Latvijā. Audzēkņi parādīja, ka gribasspēks, centīgums un mīlestība pret mūziku var radīt neaizmirstamu priekšnesumu.
Mēģinājumos pavadītās garās stundas atmaksājās. Vislielākos aplausus “Si bemol” saņēma pēc dziesmas “Slidotava” (grupa “Pērkons”) izpildīšanas, taču koncertā pūtēju orķestris izpildīja četras Jura Kulakova dziesmas.
Pūtēju orķestrim pagājušogad apritēja pilni desmit gadi, un, pateicoties orķestra vadītājam Mārtiņam Birnim, daudz jauniešu ir apguvuši kādu pūšamo mūzikas instrumentu. “”Si bemol” ir pulciņš, uz tā nodarbībām var nākt ikviens, arī tie bērni, kuri nepazīst notis. Ja skolēnam ir interese un vēlēšanās, mēs vienojamies, kādu instrumentu viņš spēlēs, pēc tam lēnām mācāmies veidot skaņu un apgūstam nošu spēlēšanu. Tas viss notiek lēnām, mierīgi un pakāpeniski. Pēc zināma laika skolēni patstāvīgi spēj lasīt notis un spēlēt instrumentu,” stāsta M. Birnis, pieminot, ka viņam ir liela profesionālā pieredze, tādēļ ļoti precīzi var pateikt katram skolēnam piemērotāko mūzikas instrumentu. “Esmu mēģinājis skaitīt, cik bērniem esmu iemācījis spēlēt, un apgalvoju, ka no simts bērniem varbūt piecas reizes instrumenta izvēlē esmu kļūdījies. Taču svarīgākais ir kas cits – “Si bemol” pierāda, ka iemācīties spēlēt mūzikas instrumentu var ikviens neatkarīgi no vecuma, vajag tikai no sirds gribēt un strādāt.”
Lai gūtu tik ievērojamus panākumus valstiskā līmenī, jauniešiem jābūt neatlaidīgiem, noturīgiem un disciplinētiem. Tieši tāpēc īpaši nozīmīgs ir komandas gars un labas līderisma prasmes.”Es vienmēr cenšos būt viņiem blakus un atgādināt to, ko mēs sarunājām, par ko vienojāmies. Reizēm izklausās, ka es viņus vārdoju,” domīgi nosaka orķestra vadītājs. “Man ir svarīgi zināt, kāpēc skolēns nebija uz mēģinājumu, kas par iemeslu? Kāpēc viņš ir saplānojis kaut ko citu tajā laikā, kad mēs esam saplānojuši savu mēģinājumu? Viņi ir jātur grožos.”
Vaicāts par to, kāpēc orķestris defilē un vai vienkāršāk nebūtu klasiski spēlēt, sēžot krēslā, M. Birnis atbild, ka mūsdienās skatītājam un klausītājam ir citas prasības. “Dziesmu un deju svētkos dejotāji vienmēr ir bijuši krāšņi ar saviem tautas tērpiem, tāpat viņu priekšnesumu papildina interesantas fonogrammas. Deja pat vēl nemaz nav sākusies, skan dziesma, un zālē visi jau plaudē un visiem tas patīk, neskatoties, ka varbūt tā horeogrāfija nemaz nav īsti veiksmīga. Koristiem arī tagad akapella mūzikai nāk iekšā pavadījumi, ansambļi, un tas atdzīvina priekšnesumu. Orķestri visu laiku ir bijuši tepat, bet tie nav bijuši kustīgi. Mūsdienu sabiedrība šinīs laikos ir pieradusi pie bildes. Mēs visu laiku esam ar degunu telefonā, pieraduši pie aplikācijām, mums uz ielas vajag norādes, un pasaulē defilējoši orķestri nu jau ir normāla lieta. Turpretī Latvijā defilē kustība attīstījās deviņdesmitajos gados armijas parādēs. Skolēniem defilē kustība ir kaut kas jauns, un tieši tas piesaista bērnus,” apgalvo orķestra vadītājs, uzsverot, ka tanī pat laikā tā ir liela atbildība, milzīga disciplīna un nepagurstošs darbs. “Bet tas bērniem dod to sajūtu, ka viņi dara kaut ko citādu, jo mēs zinām, ka Latvijā ir 30 tūkstoši dejotāju un dziedātāju, bet pūtēji ir aptuveni divi tūkstoši.” M. Birnis teic, ka pūtēji esot kā brālība un jaunieši “Si bemolā” ir savstarpēji draudzīgāki, saprotošāki un izpalīdzīgāki.
No putna lidojuma labi saskatāmos zīmējumus orķestrim ir palīdzējusi veidot horeogrāfe Linda Mīļā, citas idejas ņemtas no interneta, taču pamatā orķestris pieturas pie Amerikas soļošanas stila. “Mēs esam vienīgais orķestris, kas soļo pēc Slīdošā soļa (Roll steps) – to nedara neviens orķestris Latvijā. Viss ir ļoti vienkārši, jāiemācās attiecīgais solis, soļa garums, un tad, kombinējot dažādus elementus, var likt kopā jebkādu zīmējumu, jo pamata “apakšā” ir matemātisks režģis,” panākumu atslēgu atklāj M. Birnis.
Komentāri