Velta Kiršteina no Raiskuma pagasta “Skasteriem” jau vairākas nedēļas cīnās ar tiem, kas viņas labības laukā lasa rudzupuķes, izbradājot sējumu.
“Pavasarī tritikāles lauku man nebija iespēju pārsēt. Nebija tādas naudas. Biju sarunājusi, kas nomiglos. Arī tas nesanāca. Tagad labība nīkuļo, savairojusies nezāle. Skaidrs, ka tāpat būs slikta raža, bet vēl cilvēki nobradā. Pirmo gadu man šitā,” stāsta Velta un uzsver, ka tagad darbs postā, neviens nedomājot, kādus zaudējumus rudzupuķu lasītāji nodara viņas saimniecībai. “No vienas lauka puses laukā nāk četrkājainie postītāji – mežacūkas, no otras – ar divām kājām. Cilvēku bezkaunībai nav robežu. Ko ziemā došu lopiem? Ja desmit, divdesmit cilvēku pārbrien laukam, tad kas aiz viņiem paliek? Skatos, ka lauka vidū pat iemītas taciņas. Vistrakāk bija pirms Jāņiem. Tad nāca cilvēki bariem. Tuvojas kapusvētki. Puķes vajadzēs. Bail pat domāt, kas būs tālāk,” bažījās raiskumiete, kura savā cienījamā vecumā apsaimnieko laukus, taču atrodas cilvēki, kas viņas darbu posta.
Visvairāk Veltai sāp sirds par to, ka viņas laukā lasītās rudzupuķes tiek vestas uz tirgu, kur par vainadziņiem un puķu pušķiem tiek prasīta liela cena. “Cilvēki zog un taisa biznesu. Skatījos, ka tirgū par vainagu uz Jāņiem prasīja astoņus eiro, par mazu rudzupuķu pušķīti – divus eiro. Tā taču ir liela nauda!
Daudzi rauj ne tikai puķes, bet lasa arī vārpas. Protams, tās vāzē labi izskatās,” stāsta kundze un piebilst, ka viņai jau nav žēl to zilo puķu, taču tad vajagot parunāt, pajautāt saimniecei, vai drīkst. “Vajag tikai būt cilvēcīgākiem. Nāca kaimiņš, paziņas, jautāja, vai drīkst saplūkt puķes uz svētkiem. Saku, protams, drīkst! Tikai pa lauka malu, nenobradājot labību,” viņa papildina.
Ar nelabvēļiem Veltai, visticamāk, nāksies cīnīties tik ilgi, kamēr rudzupuķes ziedēs. “Ar cilvēku bezkaunību ir grūti cīnīties. Nekas nelīdz. Lauka malā pat izliku norādes – privātīpašums, labībā iet aizliegts. Tas nelīdz, ignorē. No mājas neredzu, kas lauka otrā pusē notiek. Cik varu, tik cenšos labību novaktēt.
Ir tādi, kas paslēpjas laukā vai uzmana, kad aizeju gulēt, tad laukā iekšā. Un tā līdz vakaram, vai tad gulēt vairs vispār nedrīkstu iet,” teic V.Kiršteina un turpina: “Esmu pierakstījusi arī automašīnu numurus. Garš saraksts. Gadījās kādu puķu lasītāju notvert aiz rokas. Esmu aizrādījusi, vienam sviedu ar viņa salasīto puķu pušķi pa krūtīm.”
Savvaļā rudzupuķes aug labības laukos kā nezāles, tomēr tās ir ļoti skaistas, taču tās negadās redzēt visos laukos, tāpēc nav jābrīnās, ka netrūkst to, kas bradā pa Veltas kundzes lauku. Turklāt otrs iemesls, kādēļ Veltas laukā ir tik daudz rudzupuķu kārtotāju,
varētu būt fakts, ko kundze uzzinājusi no kaimiņiem. Redz, viņi internetā redzējuši (visdrīzāk sociālajos tīklos), ka kāds esot norādījis, kur var saplūkt skaistas rudzupuķes.
Priekuļu Valsts laukaugu selekcijas institūta agrotehnoloģiju grupas vadošā pētniece Līvija Zariņa stāsta, ka rudzupuķes var būt novērojamas teju visos labību laukos, taču visbiežāk tieši rudzos. “Sertificētā sēklā nedrīkst būt nezāļu sēklu piejaukumu. Nezāles ir novērojamas galvenokārt laukos, kur netiek izmantoti herbicīdi. Rudzupuķes var ieviesties kā rudzos, miežos, tā āboliņā, kartupeļu laukos un citur. Kad rudzupuķes nozied, tad izveidojas augļu kopa ar sēkliņām. Ja sēkla augsnē ir, tad tā izdīgst un ir dzīvotspējīga. Nezāli var ierobežot ar pareiziem agrotehniskiem, profilaktiskiem pasākumiem, neļaujot sēklai vairoties, ievērojot pareizu augu maiņu vai tamlīdzīgi,” viņa saka un piebilst, ka atkarībā no augsnes rudzupuķes varot ziedēt līdz pat rudenim.
Līvija Zariņa arī piebilst, ka dekoratīvās rudzupuķes atšķiras no savvaļas, tāpēc, ja kādam ir vēlēšanās, lai piemājas dārziņā augtu savvaļas ziedi, tad tos var vienkārši pavairot, no gatavās ziedpogaļas paņemot sēkliņas. Tās rudenī izsēj vēlamajā vietā, tad nākošajā gadā parādīsies dīgsti, taču jārēķinās, ka ziedēšana pirmajā gadā nebūs novērojama.
“Druva” painteresējās Cēsu tirgū, vai tirgotājiem jānorāda, kur lasītas savvaļas puķes. SIA “Cēsu tirgus” valdes priekšsēdētājs Māris Bērziņš paskaidroja, ka tas netiek darīts. “Pēc būtības mēs varētu prasīt uzrādīt, kurā īpašumā savvaļas augi salasīti, taču kā varēsim identificēt, ka augi lasīti tieši tajā laukā, kas norādīts dokumentā? Protams, attiecībā uz visām pārējām lauksaimniecības kultūrām mēs pieprasām dokumentus, vai tas būtu apliecinājums, ka pārdevējam īpašumā ir zeme mazdārziņā, vai tas ir zemes nomas līgums un tamlīdzīgi,” viņš saka un uzsver, ka jau tā birokrātiskais slogs tirgotājiem nav vienkāršs un jaunas prasības situāciju tikai sarežģītu. “Ar birokrātiju mēs esam aizgājuši jau par tālu. Par katru sīkumu prasot papīru, liekas, nonākam galējībās. Ne jau pārtikuši cilvēki nāk tirgoties ar savvaļas puķēm. Nereti cilvēkiem, no rīta atnākot, nav par ko samaksāt pat tirgus maksu. Par vietu var norēķināties pēcpusdienā, kad pāris pušķīšu jau ir pārdoti. Protams, tas nedod viņiem tiesības bez atļaujas plūkt puķes, kur pagadās, radīt kaitējumu citiem. Tas vairāk ir godaprāta jautājums. Vajag paprasīt saimniekam atļauju,” tā M.Bērziņš.
Ilze Fedotova
Komentāri