Sava māja ir sava

Olgai Bleikšai ir 87 gadi. Skujenes pagasta “Mālkalna” mājās viņa dzīvo jau 51 gadu. Kopš vīra nāves 1956.gada martā Olga mājās pavada vientuļas dienas, laiku īsinot sarunās ar veco, bet uzticīgo draugu – suni Džoni. “Vairs neesmu darītājs. Redzēšana miglaina, veselība ne tā labākā. Ikdienā baroju sešas vistiņas, cik varu, palasu grāmatu, avīzi, sekoju līdzi Hameleoniem un pa radio interesē paklausīties par valdības padarīšanām,” stāsta sirmā kundze. “Mālkalns” ir Olgas kundzes vīra mājas. Kad bija iespēja, Olga nav interesējusies par mājas vēsturi, tik vien kā zinot, ka zemesgrāmatā māja minēta no 1940.gada. “Savulaik vīra dzimtajās mājās saimniekojām labi, bija lopi, strādājām – es kolhozā par lopkopēju, vīrs par sagādnieku patērētāju biedrībā,” atceras Olga. Tagad palicis dārziņš vien, kur saknes un kartupeļus kopj vīra brāļa meita, kas mēro tālu ceļu no Rīgas. Par “Mālkalna” vientuļo sieviņu neaizmirst arī kaimiņi un pastniece, kas vajadzīgajā brīdī vienmēr palīdz un paciemojas. Lai atvieglotu sirmajai kundzei dzīvi, pašvaldība piedāvājusi lauku nostūra mājas nomainīt pret silto un viesmīlīgo Skujenes pansiju. Taču Olga Bleikša ir pārliecināta: “Sava māja ir sava, lai ir, kā man te ir, pašas mājā labāk. No “Mālkalna” prom iet negribu.”