Cēsniece Elza Kļaviņa svētdien savējo vidū nosvinēja simto dzimšanas dienu. Vakar cienījamo jubilāri sveica Cēsu domes administrācijas vadītājs Jānis Goba un Cēsu novada pašvaldības aģentūras “Sociālais dienests” direktore Iveta Sietiņsone.
“Šodien man pirmā simtu pirmā gada diena,” saka Elza Kļaviņa un samulsusi sagaida ciemiņus, nosakot, ka jūtas neērti, ka tik ilgi nodzīvojusi.
“Kad man bija 95 gadu jubileja, domāju, ka nu jau pēdējoreiz saņemu rozes, bet tagad pienākuši simts. Daktere arī, kad pirms gadiem pierunāja uz operāciju, teica, lai nebaidos, būs labi, nodzīvošu simts gadu. Tā, lūk, viss piepildās,” atmiņās pakavējas cēsniece.
Simts gadi mūsu valsts vēsturē bijuši notikumiem pārbagāti, līdztekus laikmetu griežiem pagājusi Elzas Kļaviņas dzīve. Viņa ir no Jaunpiebalgas. To stāstot, ar lepnumu
piebilst, ka to jau pēc runas var saprast. Tēvs bija rentnieks, Elza auga piecu bērnu ģimenē.
Mammīte nomira, kad Elzai bija tikai septiņi gadi. Kā jau laukos, bērnībā bija jāiet ganos.
Elza bija zinātkāra, patika mācīties, viņa pabeidza tehnikumu, strādāja par rokdarbu skolotāju.
“Kad ienāca krievi, vairs par rokdarbiem pat domāt nevarēja,” viņa piebilst un atzīst, ka
visu mūžu paticis gan adīt, gan tamborēt, nav bijuši sveši arī citi rokdarbi.
Ar nākamo vīru Valdi Elza iepazinās ballē. Viņš bija no Madonas puses. Ilgu laiku sarakstījušies. “Viņš sūtīja dzejas, gandrīz visus Friča Bārdas dzejoļus vēstulēs sarakstīja.
Caur vēstulēm sapazināmies. Man bija 22, viņam 24 gadi, kad apprecējāmies. Tad nāca karš un dzīvi izjauca,” dzīvesstāstā prieks un laime mijas
ar skaudrumu, sāpēm. Valdis bija robežsargs, iesauca karā, pēc tam viņš nokļuva izsūtījumā. Kad atgriezās, Cēsīs dabūja darbu keramikas cehā, kur vēlāk kļuva par vadītāju. Elza strādāja bankā, tad komunālajā uzņēmumā, pastā. “Dzīvojām labi. Uzcēlām māju. Paši izdomājām, kādu gribam, jo bija noteikts, cik lielu drīkst būvēt. Izaudzinājām dēlu,” stāsta Elza, bet acīs iezogas skumjas, balss brīžam aizlūst. Vīrs un dēls jau daudzus gadus aizsaulē. Vairāk nekā 40 gadu Elza ir viena. “Kad Elzas dēls gāja bojā, ģimenē baidījāmies viņai par to pateikt. Tad teicu – viņa ir stipra, viņa izturēs un nodzīvos simts gadu. Tagad radi man to atgādina,” pastāsta Elzas mazdēla bijusī dzīvesbiedre Ingūna Kļaviņa un uzsver, ka omīte nekad nav bijusi tāda maiga un mīlīga, bet
diezgan tieša. Pēdējos gados viņas teiktajā saklausāma dzīves gudrība. Simtgadniece pati iekurina krāsni, atliek tikai mazmazdēlam vai mazdēlam sanest malku.
Elza Kļaviņa uzsver, ka viņu interesē, kas notiek Cēsīs, Latvijā, pasaulē. Tas nekas, ka ar katru gadu grūtāk sadzirdēt, mazmazdēls sameistarojis austiņas, lai omīte var klausīties radio. Televizoru gan nākas uzgriezt
ļoti skaļi. Mobilo telefonu
Elza nelieto. “”Druvu” lasu. Visu ne, bet to, kas patīk, izlasu,” bilst simtgadniece.
Elza atzīst, ka līdz ar gadiem, kad aizvien grūtāk paveikt to, pie kā pierasts, darīt to, kas patīk, visvairāk sirds sāp, ka nevar sakopt dārzu. Kādreiz viņas pagalms bija ziedos, rudeņos līdz salnām košumā spēkojās dālijas, bet ziemā puķes ziedēja istabā uz palodzēm.
“Mazmazbērni mani apciemo. Tepat dzīvo mazdēls. Māsas dēls dzīvo Līgatnē, mani vienmēr atceras. Neērti, ka tik ilgi dzīvoju. Tas pārāk liels pārbaudījums, tik gari gadi jānodzīvo. Ģimenē visi dzīvojuši ilgāk par 80 gadiem. Ja būtu veselība, varētu pastaigāt, tad vēl neko,” domās dalās Elza Kļaviņa. Viņa par dzīvi nesūdzas. Mūžā abiem ar vīru vienmēr galvenais bijis darbs un grūtības nav baidījušas.
Starp saimnieces viesiem it labi jūtas Mīce, trinas gar saimnieces kājām, grib, lai samīļo. Dienas abas vada kopā, arī laiku īsina.
“Man ir pensija, iztikt varu,” saka simtgadniece un piekrīt, ka cilvēkam vajag lielu dūšu, lai nodzīvotu tik garu, bagātu un skaistu mūžu. “Vieglu roku, vieglu kāju, laba, gudra padomiņa – tikai tā caur dzīvi var iziet,” padomu apsveicējiem dod Elza Kļaviņa.
Sarmīte Feldmane
Komentāri