Mēdz būt situācijas, kad, pasūtot galdus svinīgiem pasākumiem, rodas domstarpības par cenu. Mutiski vienojoties, tiek norunāta viena summa, bet pēc svinīgā pasākuma tiek prasīta papildu samaksa. Svarīgs vārds – “apmēram”
“Druva” kādas Cēsu kafejnīcas vadītājai jautāja, vai šādas situācijas atgadās bieži, un atbildē saņēma komentāru: “Vienmēr ar klientiem jau pašā sākumā vienojamies par summu, par kādu ēdiens tiks gatavots. Pēc pirmās sarunas sakām, ka cena būs apmēram tik un tik latu. Taču, visu sarēķinot, vārds „apmēram” pārvēršas par konkrētu skaitli. Gadījies, ka klienti neatnāk vai aizmirst saskaņot gala skaitli, tad arī dažkārt radušās domstarpības. Ir klienti, kuri atnāk un konkrēti pasaka naudas summu, cik var atļauties par pakalpojumu maksāt. Tad arī šajā summā iekļaujamies,
un šādā gadījumā ir vēl mazāka iespējamība, ka radīsies pārpratumi. Svarīgi ir visu izrunāt, lai nepaliek pusvārdos pateiktas domas un vēlējumi.”
Jāslēdz rakstiska vienošanās
Cēsu patērētāju interešu aizstāvības biedrības “Aizstāvis” valdes priekšsēdētāja Olita Ansone “Druvai” skaidroja, ka cēsnieki biedrībā ar šādām sūdzībām nav
vērsušies.
“Pieļauju, ka cilvēki šādas problēmas atrisina vienojoties vai varbūt nezina, kur pēc palīdzības un padoma vērsties. Taču tas, ko gribu teikt – visas mutiskās vienošanās ir nekas. Jebkurā gadījumā būtu jāvienojas rakstiski, turklāt norādot visas sīkākās nianses – cik personām klās galdu, kas uz tā būs, vai summā ieskaitīta apkalpošana un tā tālāk. Noteikti jāatrunā arī iespējamā cenu maiņa, ka iespējams gadījums – kopējā summa, kas jāmaksā klientam, var mainīties 0,5 vai viena procenta apmērā. Bet nedrīkstētu būt tā, ka sākumā vienojas par vienu summu, bet rezultātā sanāk piemaksāt 50, 100 vai vairāk latu, kas mūsdienās nav maza
summa,” saka O. Ansone un turpina: “Turklāt uzskatu, ka mūsdienās produkti pieejami plašā klāstā un dažādu cenu robežās, lai galda klājējs varētu iekļauties norunātajā summā. Kafejnīcās, restorānos jābūt noteiktam cenrādim, pēc kura klients skaidri redz, cik kas maksā. Ja galda klājēji paši nemāk kalkulēt, tad tā ir viņu atbildība un iztrūkstošā summa jāsedz pašiem. Uzskatu, ka ēdināšanas nozare ir bizness, un tajā var pelnīt. Tāpēc ieteiktu patērētājiem, kuri pasūta viesību vai bēru galdus sabiedriskās ēdināšanas iestādēs, vispirms slēgt
rakstisku vienošanos, abām pusēm parakstoties.”
O. Ansone uzsver, ka tā ir izeja no situācijas, šādi būs iespēja izvairīties no nesaskaņām. Un pat ja tādas būs, patērētāja rīcībā būs konkrēts dokuments, kuru uzrādīt, lai tālāk cīnītos par savu taisnību.
“Bet jebkurā gadījumā klientam iepriekš ir jāsaņem pilna un precīza informācija par kafejnīcas piedāvājumu. Un būtu jauki, ka ēdināšanas nozarē strādājošie nevis gaidītu, vai klients prasīs rakstisku vienošanos, bet paši to piedāvātu, kā to prasa labas apkalpošanas serviss, lai iegūtu klientu uzticību. Pretējā gadījumā katrs šāds nepatīkams gadījums ir antireklāma uzņēmumam, stāsts aiziet cilvēkos no mutes mutē. Un pēc tam var likt kaut desmit apmaksātas reklāmas, bet cilvēki uzņēmumam vairs neuzticēsies. Tas jāatceras katram uzņēmējam, kurš domā par tirgus iekarošanu un klientu saglabāšanu,” komentē O. Ansone.
Komentāri