Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

“Rainis un Aspazija”, “Poruks” jau frontē, drīz sūtīs “Cēsis”

Sarmīte Feldmane
Tikl

Aizsargtīkls “Cēsis” gatavs. Par to var būt gandarītas (no kreisās) Līga Dzemido, ukrainiete Gaļina, Māra Virskule, Ruta Rasa, Inese Ločmele-Jansone, Aina Krēmere un Dagmāra Žbanova. FOTO: Sarmīte Feldmane

Uzņēmuma “CATA” foajē izklāts paklājs, garāmgājēji noskatās, novērtē. Ne katrs saprot, ka tas ir 6×10 metru aizsargtīkls Ukrainas armijai. To sējušas cēsnieces.

Todien, kad “Druva” apmeklēja aizsargtīklu darbnīcu, te strādāja septiņas sievietes. “Cik laika vajag, lai tādu sapītu, atkarīgs no brīvprātīgo skaita. Bija steidzams pasūtījums, tīklu vajadzēja pēc desmit dienām, mēs paguvām septiņās, nākamais tapa sešās dienās. Kad pensionāriem ir laiks, nāk un strādā,” pastāsta aiz­sarg­tīklu darbnīcas vadītāja Līga Dzemido. Viņa darbnīcā strādā katru dienu no rīta līdz pat vēlām vakara stundām. Līga atzīst, ka, protams, varētu nīkt mājās, bet vai tā būtu saturīga laika pavadīšana.

Pīt aizsargtīklus Līgu rosināja festivāls “Lampa”, tur darbnīcā viņa pamēģināja pīšanu, redzēja, ka tā padodas. “Kad Cēsīs izveidojās darbnīca, interesentu iesaistīties bija vairāk, taču daudziem senioriem to darīt neļauj veselība, bet jaunākiem cilvēkiem nav laika. Darbs ir fiziski grūts, un diemžēl ne katrs spēj ielauzīties, kā lentīti iepīt tīklā, lai nepaliek tukšas acis, lai pinums ir kompakts,” pastāsta cēsniece, bet Ruta Rasa piebilst, ka  iemācīties var, vienīgi darot. “Pāris reižu izārdi, sāc no jauna un saproti, kā darīt,” uzsver Ruta. Viņa vismaz pāris dienu nedēļā izbrīvē laiku, lai strādātu tīklu darbnīcā.

Blakus lielajam aizsargtīklam top mazāks. Šo tīklu ik dienu darina ukrainiete Gaļina, atklāta, sirsnīga sieviete, bet vēlas, lai uzvārdu nemin. Uz tīklu darbnīcu regulāri no Valmieras brauc arī ukrainiete Valentīna.

Aina Krēmere un Dagmāra Žbanova strēmelēs griež un plēš audumus. “Pirmajās dienās šķita, ka ļoti grūti, nu jau esam pieradušas,” saka A.Krēmere, bet D.Žba­nova uzsver, ka to atsver paveiktais un tas, ka veikumu novērtē karavīri frontē.

Cēsnieku aizsargtīkli top sadarbībā ar labdarības biedrības “Tavi draugi” Tīklu aliansi. Tīk­lu darbnīcas koordinatore Cēsīs    Inese Ločmele-Jansone pastāsta, ka materiāli un tīkli tiek iegādāti par ziedojumiem, savukārt pinēji un sējēji ziedo savu laiku. “Ir viegli strādāt, jo Jānis Dakša izgatavoja un ziedoja mazo rāmi. Māris Niklass ziedoja materiālus lielajam rāmim, kuru arī izgatavoja Jānis. Meistars arī radīja griežamo aparātu, lai lentes, kuras saņemam ruļļos, nav jāgriež ar šķērēm. Katrs iesaistās, ar ko un kā var,” pastāsta koordinatore un atgādina, ka aizvien ļoti noder audumi – balti, zemes krāsas, no kuru strēmelēm siet mazākos tīklus.

Lielajiem tīkliem cēsnieces dod vārdus. “Pirmo sākām pīt angārā Raiņa ielā uz mazāka rāmja un nosaucām par Raini. Taču, tā kā vajadzēja lielo aizsargtīklu, tapa tā otra daļa. Sašujot abus kopā, uz fronti Ukrainā nosūtījām tīklu “Rainis un Aspazija”. Nākamie bija “Poruks”, jo tīkli tagad top Poruka ielā, tad “CATA”, jo strādājam uzņēmuma telpās, tad pēc ukrainietes Gaļinas ierosinājuma tika nopīts “Bratsva”(brālība). Tikko pabeidzām aizsargtīklu “Cēsis”,” pastāsta L.Dzemido un piebilst, ka mazajiem tīkliem vārdi netiek doti.
Gan Līga, gan Inese pastāsta, ka ne viens vien viņām jautājis, cik par to saņem, un jūtas vīlies, uzzinot, ka neko, tad vien piebilstot: “Kāpēc jūs darāt?”

“Tā ir brīvprātīgo kustība, par to, ko darām, mums nemaksā. Kamēr karš nav beidzies, nekas nav beidzies, turpinām atbalstīt Ukrainu, kā kurš varam,” saka Inese.

Tīklu darbnīcā var arī nodot adītās zeķes un citas karavīriem frontē noderīgas lietas, piemēram, izgatavot enerģijas batoniņus. Līga Dzemido kopš kara sākuma noadījusi un aizsūtījusi uz Ukrainu ap 200 pāru zeķu. Dziju viņa iegādājas pati. “Zeķes sūtām gan atsevišķi, gan tāpat,” atklāj Inese un rāda, kur kastēs krājas cēsnieku ziedojumi.  

Lai kaut nedaudz atpūtinātu rokas, brīvprātīgās piesēž, un sarunas raisās par Ukrainu, par to, kas dzirdēts televīzijā.

Gaļina savu dzīvesstāstu atklāj arī “Druvai”. Viņa ir no Harkivas apgabala, dzīvoja Krievijas pierobežas ciemā.

“Agrāk bijām ap tūkstotim iedzīvotāju, bija skola, slimnīca, bērnudārzs, daudzi strādāja Har­kivā. Pensionāri kopa savus dārziņus. Nedzīvojām slikti. Tagad ciema nav, tajā esot palikuši cilvēki 20,” stāsta Gaļina un saka, ka nav viegli atcerēties pavasari pirms diviem gadiem.

Kad iebrucēji pārgāja robežu, ciems nokļuva krustugunīs, no Harkivas šāva uz robežas pusi, no robežas uz pilsētu. Ciemam blakus Harkivas – Belgorodas šoseja. “Šāva no abām pusēm. Cilvēki jau nesaprata, kas notiek. Divi pensionāri pie mājas stādīja kartupeļus, sākās apšaude, saimnieku nošāva. Tiltu sabombardēja, uz kapsētu nevarēja tikt, tādēļ mirušos apglabāja turpat dārzos,” pieredzēto pastāsta Gaļina. Kad ienāca krievi, trīs mēnešus ģimene nodzīvoja pagrabā. “Nebija elektrības, gāzes. Mūsu daudzdzīvokļu mājas pagalmā bija ūdens krāns, stāvēja liela rinda. Arī iebrucēji nāca pēc ūdens. Kā jau starp cilvēkiem raisījās saruna. Krievijas karavīri bija redzējuši mūsu dzīvokļus, kā dzīvojam. Viens armijnieks, jau vairs ne jauneklis, skaidri pateica, ka viņiem stāstīts – jādodas palīdzēt, uzlabot mūsu dzīvi.

Kaimiņienei dzīvoklī bija liels skapis ar spoguļiem. Ienāca karavīri, stāvēja un brīnījās, neticēja, līdz parādīja, ka aiz spoguļiem ir apģērbs. Viņi nesaprata, kā tādā ciemā var būt asfaltētas ielas.    Nezinu, no kurienes bija šie cilvēki, Krievijā tālāk par pierobežu un Maskavu neesmu bijusi, nezinu, kā cilvēki dzīvo ciemos,” saka ukrainiete un pastāsta, ka okupanti uzlauzuši bibliotēku, bibliotekāre gribējusi iet un noskaidrot,kas notiek, bet Gaļinas sarunas biedrs atturējis, nosakot, ka, tie, kuri atlauza, viņu nežēlos, bet viņš palīdzēt nevarēs.

“Starp iebrucējiem bija dažādi cilvēki, dažādu tautību. Kad ienāca, mums visiem atņēma telefonus, kam bija jaunāki modeļi, neatdeva. Ja krieviem kaut kas nepatika mūsu attieksmē, baidīja ar automātiem.  Kad bija uzlidojums, pagrabā slēpāmies gan mēs, gan viņi,” stāsta Gaļina un klusi piebilst, ka varbūt iebrucēji būtu pagājuši ciemam garām, bet batuška kā Putina un krievu baznīcas atbalstītājs viņus atveda, lai tiek galā ar nacionālistiem. “Ne ar vienu vien par to runāju. Vai tad krievi nemīl savu Krieviju? Ja es mīlu Ukrainu, kāpēc esmu nacionāliste? Cik reižu nedzirdēju, ka kara nebūtu, ja Ukraina nebūtu uzbrukusi Krievijai! Meli, ļaunums, nežēlība, lai iznīcinātu mūsu tautu,” teic Gaļina.

Ģimene vēl tikai domāja par prombraukšanu, kad kaimiņš jau bija sagatavojies ceļam un piedāvājās arī viņus aizvest. “Mums vienīgais ceļš bija uz Krieviju. Vairākas reizes pārbaudīja dokumentus, telefonus. 20 kilometrus no robežas dzīvo tante. Tur regulāri braucām, ciemā mūs pazīst, bet skatījās uz mums un acīs teica: “Kad mūsējie sados tiem ho­h­liem, tad redzēsiet. Nevajadzēja iebrukt.” Kādus tik stāstus nedzirdējām par ukraiņiem,” atceras Gaļina.

Pēc nedēļas tante palīdzēja nopirkt biļeti uz Maskavu, tālāk uz Pleskavu. “Tur jau stāvēja pārvadātāju mašīnas, atveda līdz robežai. Ilgi pārbaudīja meitu, vairākkārt jautāja vienu un to pašu. Telefonus pārbaudīja, ieraudzīja meitas telefonā klasesbiedra fotogrāfiju, bija jāskaidro, kāpēc tā tur ir. Tad jau bijām Igaunijā, robežsargs jautāja: “Pie kā braucat?” Neko nevarējām atbildēt. Viņš pasauca brīvprātīgo no Latvijas, tā nokļuvām Alūksnē.    Paziņas jau bija Priekuļos, sazvanījām hosteļa saimnieku un esam te,” pārdzīvojumu un neziņas pilno ceļu uz Latviju pastāsta Gaļina.

Kopš septembra Gaļina kopā ar meitu, viņas draugu, kurš atbrauca vēlāk, un mazmeitu Priekuļos īrē dzīvokli. Meita un draugs strādā. Gaļina palīdz kādai pensionārei kopt mazdārziņu un izaudzē vajadzīgo ģimenes galdam. Otras meitas ģimene dzīvo Harkivā, un katrs rīts Gaļinai sākas ar telefona sarunu. Tajā pirmais jautājums: “Visi dzīvi?”

“Mums nekā netrūka, bet, kad ieradāmies Latvijā, mums nebija nekā. Man strauji pasliktinājās veselība, ārsti izglāba, tātad vēl  ilgi jādzīvo,” labsirdīgi smaidot, saka Gaļina. Balss aizlūst, vārdi piepildīti ar sirds siltumu pateicībā par atbalstu ģimenei, Ukrainai. “Lai nekad neizsīkst Latvijas cilvēku sirds avots, kurā cilvēcība, atvērtība, labestība! Latvija ir arī mūsu sirdīs,” saka ukrainiete Gaļina.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Katru vasaru kāds stūrītis krāšņāks

03:00, 8. Sep, 2025
1

Turpinot tradīciju, arī šovasar augustā notika Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkurss “Sakoptākā sēta”. Vērtēšanas komisija – […]

Stāsts nav par skolas solu, bet vērtībām

03:00, 7. Sep, 2025
6

Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un […]

Tautas balss

Sludinājumi