Pirmdiena, 29. septembris
Vārda dienas: Miķelis, Mikus, Miks, Mihails, Jumis

Puzuri – Ziemassvētku lukturi

Līga Eglīte
Puzuri Ezerpili 2 Foto Leglite

Katriem svētkiem savi rotājumi, Ziemas saulgriežos tie ir puzuri. Vieni no senākajiem telpu greznojumiem ne tikai Latvijā, bet arī Ziemeļeiropā, vieni no krāšņākajiem, sarežģītākajiem un smalkākajiem, kas zināmi jau daudzus gadsimtus, pirms goda vietu ieņēma eglīte.

Cēsīs un apkārtnē nav nemaz tik daudz meistaru, kuri puzurus darina jau gadiem, daudz nereklamējas arī amatieri, kuri pašu un bērnu priekam rudeņos meklē dzeltenākos auzu vai rudzu salmus, bet decembrī griež posmiņos un ver uz linu aukliņas. Cēsniece Ineta Rozenšteine atzīstas, ka puzurus gatavo katru gadu. Daina Zalāne, kultūras menedžmenta centra “Lauska” vadītāja, sevi neuzskata par meistari, bet tradīciju turpina: “Kad sanāk laiks, sašķinu niedres un laukos sataisu puzuri.”

Māksliniece Ērika Māldere šonedēļ jau novadījusi puzuru mācībstundu Dzērbenes pilī: “Tas ir darbs ar knibināšanos. Viss atkarīgs no skolotājiem. Puzura struktūra ir domāšana, un kurš tad mūsdienās vairs grib domāt? Toties Rīgā, galerijā “Daugava”, ir brīnišķīga Daiņa Pundura izstāde “Porcelāns un apzinātie sapņi”. Porcelāna puzuri – prātam neaptverami!”

Āraišu arheoloģiskā parka vadītāja Jolanta Sausiņa kopā ar kolēģi Sandu Salmiņu nolēmusi šogad izrotāt Ezerpils mājiņas: “Gribējās kaut ko svētkiem atbilstošu. Noteikti, ka tie senči, kuri te dzīvoja, darīja tāpat. Niedres savāktas pirms divām dienām, jānomizo, posmiņi jāsagriež. Gatavojam pēc atmiņas. Tāda aizraušanās! Ar Dieva zīmītēm vidū, ar niedru pušķīšiem. Tā ir kā meditācija, klausoties latviešu tautasdziesmu ierakstus un dungojot līdzi. Arī mājās gatavoju puzurus. Kad mainās paaudzes, gribas mazbērniem parādīt. Vienu gadu gribēju pamēģināt no latvāņu stumbriem, bet sabijos.”

Puzuris jeb puzurs ir viens no retajiem objektiem, ko nav iespējams izpētīt līdz galam, jo nav daudz ticējumu un citu vēstījumu, toties ir brīva vaļa iztēlei! Salmu un niedru pušķojumi ir ne tikai dažādi pēc formas un materiāla, tiem ir tik seni un neparasti nosaukumi, ka, ja nav darinātāju, nav arī krīģu, spurguļu vai ķistu.

Puzuris ir visīstākais dabai draudzīgi domājošo rotājums, vienkāršs, lēts un darināts no dabā vai sadzīvē atrodamiem materiāliem. Tā papildināšanai un pušķošanai der arī pārstrādājamās “vielas” – papīriņi, auduma gabaliņi, diegu vai dzijas galiņi.

Zinātāji stāsta, ka no vasaras vidū vāktām smilgām sanākot vis­izturīgākie rotājumi, ko var samērā droši iesaiņot un vest kā dāvanu, toties visskaistākie lukturīši ir no zeltainajiem labības stiebriem, savukārt no niedrēm var veidot lielākas konstrukcijas un aizpildīt lielāku telpu.

Puzurus pakar pie griestiem lina vai vilnas diegā, lai gaisa strāvas iedarbībā tie lēni grieztos. Ir ticējums: ja puzurs negriežas, tādās mājās kāds mirs. Patiesībā puzurs dzīvo, griežas un šūpojas tajās mājās, kur ir dzīvība, cilvēki rosās, telpā cirkulē gaisa strāvas. Puzuru jau groza nevis laba aura, bet gan laba gaisa plūsma! Tā tas bija senāk, vecajās mājās, kur bija silti sakurināta krāsns un svaiga gaisa padeve pa visām durvju un logu šķirbām. Lai cilvēki neslimotu un mājā viss notiktu svētīgi, gaisa cirkulācijai jābūt 20 – 30 kubikmetru uz cilvēku stundā. Tieši tik daudz, lai puzuris grieztos, bet ne šūpotos caurvējā. Vai mūsu senči saprata svaigā gaisa nozīmi veselības saglabāšanā, vai vienkārši novēroja, ka pārāk rūpīgi nosiltinātās mājās puzuris negriežas un bērni slimo?

Senāk puzurus kāra arī virs bērnu gultiņām, lai aizbaidītu sliktos garus, kāzās ar tādu pašu nolūku piekāra virs galda tieši pretī jaunajam pārim. Kad rotājums bija veicis savu sargājošo pienākumu, to sadedzināja. Ir ticējumi, ka tas darīts pavasara vai vasaras saulgriežos. Bet mūsdienās pieņemamāka ir praktiskā pieeja. Lielie, greznie puzuri ar zosu vai vistu spalvu kušķīšiem, kuru vēršanai veltīti vairāki vakari un daudzas rūpīga darba stundas, var glabāties mājas bēniņos līdz nākamajai ziemai.

Vēl daži vārdi par filozofisko aspektu. Puzura savdabīgo ģeometrisko – kristālisko struktūru un formu var dažādi interpretēt un intelektualizēt. Katram meistaram un katram, kas salmu posmiņus ver pirmo reizi, ir sava te­orija. Puzuris var būt kā kosmosa telpas, kā pasaules koka izpausmes variācija. Tam ir vertikālā ass, kas sadala trijās daļās – pagātne, tagadne, nākotne. Hori­zontālā ass sadala četrās daļās – debess pusēs. Centrā, kur asis krustojas, ir tagadne, laiks, kurā mēs šobrīd esam. Viena no tradicionālajām puzuru formām ir 12 kopā savērti mazie lukturīši, kas simboliski veido gadu ar 12 mēnešiem. Varbūt tieši tāpēc puzurus veido Ziemas saulgriežu laikā?

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Katru vasaru kāds stūrītis krāšņāks

03:00, 8. Sep, 2025
1

Turpinot tradīciju, arī šovasar augustā notika Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkurss “Sakoptākā sēta”. Vērtēšanas komisija – […]

Stāsts nav par skolas solu, bet vērtībām

03:00, 7. Sep, 2025
6

Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un […]

Tautas balss

Sludinājumi