Ir mirkļi, kas iesit. Pēc tam. Kad viss jau noticis. Tikai tad saproti, ko esi piedzīvojis. Un tas paliek atmiņā.
Tā bija saulaina sestdienas pēcpusdiena. Man vajadzēja aizbraukt līdz kaimiņiem blakus pagastā, Veselavā. Kopā ar brāli sēdāmies mašīnā un braucām. Domās iegrimusi par visu, kas tik vēl jāpagūst, braucu nesteidzīgi. Uz šosejas, kā jau sestdienā, mašīnu tik daudz kā darbdienā kādā no Rīgas centrālajām ielām. Jau pa gabalu ieraudzīju, ka netālu no Bērzkroga pie kafejnīcas “Felikss” piestājuši kāzinieki. Līksmi, jautri. Bet līgava un vedējmāte teatrāli mēģina apturēt garāmbraucošās mašīnas. Nezinu, kādēļ, bet kāja nospieda bremzi. Brālis gan tūlīt izsaucās: “Beidz ākstīties!” Pieturēju. Abas grezni ģērbtās dāmas pieskrēja klāt smaidīgas, laimīgas. “Mēs stopējam četrdesmit minūtes, un ne-
viens nav piestājis. Paldies jums!” Un iedeva šampanieša pudeli. Novēlējām jaunajiem saulainu dzīvi un braucām tālāk. Tikai nezin kādēļ, atceroties šo notikumu, gribas mīļi pasmaidīt, un kaut kur sirds apvidū kas nokņud.
Rudenī vakari ir īpaši. It sevišķi, ja vari stāvēt kalna galā un raudzīties mākoņos, dzeltenajos mežos ar zaļajām svītrām un klausīties stārķu runās. Turpat lejā, pļaviņā, kas izskatās, it kā būtu tev pie kājām, cēlie putni lemj savu likteni. Salidojuši teju septiņdesmit, staigā, staipa kaklus, klabina. Es nesaprotu, ko tie dara, ko grib izdarīt vai izlemt, bet es stāvu, kā zemē iemieta, lai tikai neiztraucētu, lai ar nieka kustību nepārrautu šo ceremoniju. Es baidos, lai tikai mani nepieķer, ja ieraudzīs, būšu izdarījusi ko ļoti, ļoti sliktu. Lūk, divi jaunie stārķēni tā nedroši tuvojas viens otram, savicina spārnus, līdzās vecais putns noklabina, jaunuļi pierimst. Putni sastājušies tādā kā pusaplī, vairāki lielie, šķiet, pārējiem kaut ko stāsta… Tā var sēdēt kalna galā un vērot. Neapnīk. Tepat blakus ir cita pasaule. Tāda, kuru nepazīsti, kurā gribas būt vēl.
Cik ilgs ir mirklis? Minūti, divas? Varbūt gadu mūžības vērtējumā? Bet varbūt tik ilgs, cik pats to atceries.
Komentāri