
Straupes pagastā mītošajam uzņēmumam SIA “Aijas kūkas” pagājušajā nedēļā apritēja ceturtais gads. Lai gan daudzi mazie uzņēmēji sūkstās par klientu pirktspējas mazināšanos un ekonomiskajām grūtībām, “Aijas kūku” īpašniece Aija Dzērve neslēpj, ka pasūtījumu netrūkst. Cilvēki ne tikai svētkos, bet arī ikdienā grib ēst svaigas, garšīgas kūkas, tortes, pīrāgus un kliņģerus.
A. Dzērve pastāstīja, ka piedāvātais sortiments ir neliels, ceptuvē strādā pati īpašniece un vēl divas darbinieces: „Neesam masveida produkcijas ceptuve. Drīzāk kā amatnieki. Mēs cepam, domājot par konkrētu pasūtītāju, tāpat kā, vārot putru ģimenei, domāts tiek par ģimeni. Ceļš no mums līdz ēdājam ir tik īss, ka enerģija, ko ieliekam, ir jūtama un darbojas, tā netiek pazaudēta vai izjaukta garos pārvadājumos vai lielveikalos aiz letēm, guļot starp masu produkcijas izstrādājumiem un ejot caur nereti nelaipnu pārdevēju rokām.”
„Aijas kūku” īpašniece nenosauc saražotā apjomu. Tomēr ikdienā paveiktais ļaujot novērtēt, ka izceptās un pārdotās produkcijas daudzums ir ievērojami pieaudzis. „To nevar viennozīmīgi izskaidrot. Iespējams, sava nozīme ir krīzes situācijai. Cilvēki baidās un nevēlas tortes, kūkas un pīrāgus pirkt veikalā, jo nezina, no kādiem produktiem tie cepti. Viņi vēlas svaigus, smaržojošus gardumus. Nesaprotu, kādēļ cilvēki paši negrib mājās cept pīrāgus, kūkas. To taču ir tik jauki darīt ģimenē, kopā ar bērniem. Un tas nebūt nav sarežģīti,” uzskata A. Dzērve.
Pirmajos uzņēmuma gados izceptā produkcija pārdota veikalos Cēsīs, Straupē, Valmierā, uzskatot, ka šādi iespējams garantēt stabilus ienākumus. Tomēr, pārdodot konditorejas izstrādājumus veikalā, nav bijis iespējams pircējam piedāvāt tos tikko ceptus, smaržīgas un siltus. A. Dzērve atzīst – ja izceptā maizīte jāietin celofānā, tā vairs ne ar ko neatšķiras no citām.
Turklāt, lai nodrošinātu produkcijas piegādes un izpildītu pasūtījumus, nācies ieguldīt daudz darba. Pieprasījums bijis, tomēr veikalos ne vienmēr viss izpirkts un produkciju nācies pieņemt atpakaļ. Tagad SIA „Aijas kūkas” ceptuvē izceptais veikalos nav nopērkams, te tiek izpildīti tikai individuāli pasūtījumi. Nerodas arī pārpalikumi, jo cepējas izcep tieši tik un tieši to, ko klients pasūtījis. Liela nozīme arī tam, ka produkcija nekur nav jāved – pasūtītājs to no ceptuves paņem pats.
Izņēmums, kur „Aijas kūku” produkciju iespējams nopirkt, iepriekš nepasūtot, ir Straupes zaļais tirdziņš, kura mītnes vieta ir pavisam netālu no ceptuves. A. Dzērve atzīst: “Tā ir lieliska iniciatīva, un citiem pagastiem arī vajadzētu pārņemt šo pieredzi. Viss ir svaigs, no pašu zemnieku un mājražotāju rokām nācis.”
Vaicāta par konkurenci, A. Dzērve atbild – lai gan Straupē vien ir vēl apmēram trīs kūku cepēji, noiets ir visiem, jo katram ir savi klienti. A. Dzērve vēlreiz uzsver – amatnieki konkurenci nejūt, jo katram ir savs rokraksts un savi pircēji.
Kūku ēdāji turklāt esot diezgan konservatīvi. Četru gadu laikā pircēji pieraduši pie produkcijas un garšas. Tādēļ jauni produkti vai garšas izmaiņas tiek pieņemtas nelabprāt. A. Dzērve atminas, ka reiz kūkām nolēmusi pamēģināt jau gatavo nopērkamo putukrējumu, kurš vizuāli savu formu saglabā daudz labāk nekā mājās kultais. Klienti atšķirības pamanījuši uzreiz, jo ir pieraduši, ka visi krēmi un pildījumi kūkām un tortēm tiek pagatavoti ceptuvē. Tā arī ir viena no būtiskākajām firmas zīmēm – nekas nav ķīmisks un mākslīgs. Lielākoties sastāvdaļas pagatavotas uz vietas, bet iepirktās ir tikai uz dabiskām izejvielām balstītas.
Lai uzsāktu ceptuves darbību, ņemti kredīti, taču par tālāku paplašināšanos un ražošanas apjomu palielināšanu A. Dzērve pašlaik nedomā. Bijušas idejas pašai par savu veikaliņu pie ceptuves, tomēr tas nozīmētu, ka jānodrošina vēl viena cepēju maiņa. Tas būtu sarežģīti, jo produkcijai vienmēr jāspēj nodrošināt vienādu kvalitāti un garšas īpašības. Tādēļ arī pati ceptuves īpašniece gandrīz vienmēr ir klāt pie cepšanas. A. Dzērve atzīst: „Klients negrib mazāk vai citādu krēmu. Viņš kūku grib tieši tādu, kādu ēdis iepriekš. Garšai vienmēr jābūt vienādi labai, un ir jārod veids, lai pirmais pīrāgs garšotu tikpat labi kā divsimtais vai divtūkstošais.”
Cenas produkcijai pēdējo reizi palielinātas pavasarī. „Aijas kūkas” īpašniece neuzskata, ka izejvielu izmaksas būtu palielinājušās jūtami, tādēļ viņai izbrīnu rada konditorejas izstrādājumu cenas Rīgā, kas pat divreiz pārsniedz Straupē cepto kūku cenas.
Pieprasījums nav vienmērīgs. Vismazāk pasūtījumu ir nedēļas sākumā, visvairāk nogalēs un uz svētkiem. „Nevienam neatsakām. Klienti pie tā pieraduši. Kaut kur taču ir jābūt vietai, kur vienmēr var dabūt svaigi ceptus pīrādziņus un kūciņas! Un man jāpateicas saviem darbiniekiem gan par iejūtību un atsaucību, ka pieņem neprognozējamo darba laiku, gan par lielisko gaisotni, kuras radīšanā viņi piedalās,” saka A. Dzērve. Pasūtītāji brauc ne tikai no tuvākās apkaimes, rajona, bet arī no Rīgas. Reiz produkcija aizceļojusi pat uz Kanādu.
Jautāta par kuriozāko pasūtījumu, kādu nācies izpildīt, A. Dzērve atceras, ka reiz kāzu organizētāji bija atveduši milzīgu torti, kurā bija iegāzies jaunā pāra kaķis. Vajadzējis saglābt, kas nu vēl glābjams. Pateicoties prasmīgajām rokām, izdevies labi. Kāzu organizētāji pat apgalvojuši, ka bijis labāk nekā oriģinālajā variantā, taču A. Dzērve piebilst: „Laikam jau atvieglojuma sajūta par saglābto torti lika viņiem mazliet paglaimot”.
A. Dzērve vērtē – gardumu cepšana ir darbs, kas nes gandarījumu, turklāt patīkami dzirdēt labas atsauksmes. Tādēļ kā uzmundrinājums pie sienas piesprausts arī Mārtiņa Rītiņa uzrakstītais viņa klasiskais teiciens – Kas var būt labāks par šo! – kas izteikts, pašam virtuves maestro reiz ēdot „Aijas kūku” ceptos pīrāgus.
Komentāri