Latvieši teikuši, kas lēni nāk, tas labi nāk. Lai arī šķiet, ka šajā straujajā laikā, kad dzīve steidzas garām galvu reibinošā ātrumā, mēs nedrīkstam atpalikt, tomēr vērts nedaudz apstāties un padomāt. Izkāpt ārā no ierastā apļa un paskatīties uz pasauli no malas. Un izrādīsies, ka nekas nemainās, ka pasaule riņķo arī bez mums. Tad varam uzdot sev jautājumu – vai es esmu vajadzīgs pasaulei, vai pasaule vajadzīga man?
Par to, ka apstāšanās, padomāšana dod rezultātu, vēsta kāds stāsts, ko izlasīju portālā e-misterija. Varbūt tas noder arī lasītājiem:
– Reiz senos laikos kādam slavenam meistaram tika uzdots pagatavot skapi Ķīnas ķeizara guļamistabai, kas bija viena no greznākajām telpām pilī. Meistars, kurš bija arī dzen mūks, sacīja ķeizaram, ka vēl piecas dienas viņš nevarēs uzsākt darbu. Ķeizara spiegi novēroja, ka mūks šajās dienās visu laiku sēdēja un izskatījās neko nedarām.
Kad piecas dienas bija pagājušas, mūks piecēlās. Nākamajās trīs dienās viņš izgatavoja visburvīgāko skapi, kāds vispār bija redzēts. Ķeizars bija tik pārlieku apmierināts un ziņkārīgs, ka pasauca mūku pie sevis un jautāja, ko viņš darījis tās piecas dienas pirms darba sākšanas.
Mūks atbildēja: “Visu pirmo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras domas par neizdošanos, no visām bailēm un domām par sodu, kas mani gaidītu, ja mans darbs ķeizaram nepatiktu.
Visu otro dienu es pavadīju, atbrīvojoties no domām par savu nepiemērotību un nepieciešamo prasmju trūkumu ķeizara cienīga skapja izgatavošanai.
Visu trešo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras cerības un tieksmes pēc slavas, spožuma un atalgojuma tai gadījumā, ja man izdotos izgatavot skapi, kas ķeizaram patiktu.
Visu ceturto dienu es pavadīju, atbrīvojoties no lepnuma, kas manī varētu rasties, ja mans darbs vainagotos panākumiem un es saņemtu ķeizara uzslavu.
Un visu piekto dienu es pavadīju, lai savā garā radītu un redzētu skaidru priekšstatu par šo skapi, veidojot to ar noteiktu domu – lai pat ķeizars tādu vēlētos, tādu, kāds tas šobrīd stāv jūsu priekšā.”
Komentāri