Dīvainas ogas un panikas pēdas pamestas nometnes apkaimē. Kāpēc? Atbildes nav.
Televīzija sākusi demonstrēt ceļotāju piedzīvojumus “1000 jūdzes Urālu kalnos”. Latvijā pazīstami aktieri un mūziķi devās uz noslēpumaino Permas trijstūri Krievijā. Cēsnieks Dainis Odziņš pa Silvas upi Dienvidurālos brauca 1987.gada jūlijā.
– Par to, ka Silvas krastu apvidus tiek dēvēts par Permas trijstūri – ģeoloģisko un enerģētisko anomāliju zonu, kuru kontaktiem ar Zemi izvēlējušās citas civilizācijas -, uzzināju1989. gadā, kad sākās Moļebkas sensāciju vilnis. Mēs šajā brīnumainajā vietā bijām, nezinot par to neko īpašu. Taču to izjutām.
Grupā bijām 11 dalībnieki. Ūdenstūristi no dažādām Latvijas vietām, arī Mores, Priekuļiem un Cēsīm. Biju brauciena organizētājs un vadītājs. Braucām pa Silvu – Urālu upes Čusovajas labā krasta pieteku. Tās garums 587 km, platums – ap 80 metri, vidējais dziļums maršruta sākumā nepārsniedza metru.
Braucienu sākām pie dzelzceļa stacijas Šamarī (līnija Perma – Jekaterinburga, bijusī Sverdlovska). Te atrodas tilts pār Silvu. Pirmajos 120 km tai ir kalnu upes raksturs. Biežas straujteces, nelielas krāces, ļoti līkumota, krasti stāvi, klinšaini. Sākumā ūdens ļoti dzidrs, ko nevar teikt par maršruta otru pusi.
Pēc stundas brauciena sasniedzām bebru rezervāta lieguma robežu, saudzējamais režīms bija noteikts abos upes krastos. Iebraucot zonā, notika dokumentu pārbaude. Silvas krastos izvietotas norādes, kur nedrīkst kurināt ugunskuru un celt teltis. Apkārtne neapdzīvota, vien upes kreisajā krastā vietējā mežsarga apmetne. Meža dienesta darbinieks pildīja arī rezervāta administratora pienākumus. Krastā stāvēja transporta līdzeklis – traktors. Mežsargs reģistrēja grupas, pārbaudīja maršruta dokumentāciju. Tajā sezonā bijām pirmā grupa no Latvijas. Mūs brīdināja neapmesties uz naktsguļu apdzīvotu vietu tuvumā. Varot aplaupīt. Mežsargs izbrīnīts, ka mums nebija līdzi medību ieroču, jo parasti šajā apvidū tūrismu apvienojot ar medībām. Viņš arī deva mājienu, ka varētu palīdzēt tikt pie trofejas un par 75 rubļiem iegūt atļauju lāča šaušanai. Uzzinājām, ka lācis ir ļoti miermīlīgs dzīvnieks, kurš, ieraugot cilvēku, bēg. Mani gan līdz ceļojuma beigām nepameta tāda kā baiļu sajūta, vislabāk jutos laivā uz ūdens.
Silvā ūdens līmenis ļoti svārstīgs. Mežsarga apmetne pavasaros applūst un tiek nošķirta no pārējās pasaules. Reizi mēnesī viņš ar traktoru izbraucot uz veikalu pēc produktiem un zālēm suņiem. Viņam to bija 12 – 15, atstāja nomācošu iespaidu, jo visi bija slimi ar suņu mēri.
Mežsargs pastāstīja par bebru dzīvi, kuri šeit ir aizsargājami un kurus uzskata par vērtīgākiem nekā lāči. Ugunskurus atļauts kurināt ne tuvāk par simts metriem no ūdens, lai netraucētu bebrus. Interesanti, ka nekur neredzējām Latvijā bebru apmešanās vietās pierastos skatus ar nograuztiem kokiem, appludinātām platībām un virszemes mājokļiem. Maz kas liecināja par bebru tuvumu. Inspektors teica, ka turpmākajos 40 km apdzīvotu vietu nebūs, tikai divas pamestas sādžas, tuvākā apdzīvotā vieta
Moļebka.
Lai gan bija jūlija vidus, karstākais laiks arī Urālos (dienā ap +25 līdz 30 grādiem), mežsargs nēsāja ausaini, acīmredzot universālu līdzekli gan pret odiem, gan salu. Tomēr viņš atstāja patīkamu iespaidu, neraugoties uz ne pārāk pievilcīgo ārieni un mežonīgo suņu baru.
Tuvojoties vakaram, laikus meklējām piemērotu apmetnes vietu, kur uzsliet teltis, būtu aizvējš un sausa malka ugunskuram. Šādās mazapdzīvotās vietās svarīgi, lai kurināmais nebūtu tālu jāmeklē.
Izvēlējāmies nometnes vietu, stiepām krastā laivas, airus, mugursomas. Krastmalā mūs pārsteidza milzīgais aveņu daudzums. Ogas lielas, gatavas, saldas. Avenāju platības pamatīgas, bet dīvaini izbradātas. Man, acīmredzot kā bailīgākajam, pirmā doma: lāči. Bet mitrajā augsnē neatradām ne pēdu, pat ne mežacūkas vai kāda cita nagaiņa kāju nospiedumus.
Haotiski izbradāts – tātad ogotāji. Bet nekas jau nav lasīts. Arī ogas nekur nebija nobirušas zemē. Tādi kā samulsuši skatījāmies cits citā. Bet varbūt tās nav avenes? Ja esam kļūdījušies, tad kuram pirmajam būs slimības pazīmes? Sāka tumst. Braucienu turpināt nevienam vairs negribējās, kaut gan vienā brīdī sākām šaubīties par vietas izvēli. Pašsajūta nevienam nepasliktinājās, tāpēc turpinājām ierasto – žāvēt slapjās drēbes, vākt malku, gatavot vakariņas. Sajūta, ka apkārtne kaut ko slēpj, nezuda. Atklājās
dīvaini sīkumi. Skaidrs, ka iepriekšējie tūristi, kas šajā vietā apmetušies, arī bijuši laivotāji. Silvas krastos nav pat nojaušamu taciņu, tātad kājāmgājēji ieklīst reti. Izskatījās, ka iepriekšējie, kas šeit uzturējušies, apmetni pametuši, steigā bēgot. Nojaucot teltis, izmētāti un atstāti mietiņi. Pamesti malkas krājumi. Krievijā šādos civilizācijas maz skartos apvidos nākamajiem atstāj malkas rezerves. Tas ir gandrīz svēts pienākums. Tradīciju ievēro mednieki, zvejnieki, tūristi. Dažreiz no lietus, parafīnā iestrādāti, tiek paslēpti sērkociņi un bērza tāsis iekuram. Dažreiz ir arī sāls un pat beramo produktu rezerves.
Nakts dežūras pie ugunskura mums bija obligātas. Tāpat bija arī šoreiz. Meitenes optimistiski gaidīja rītu, lai atkal varētu saēsties avenes. Vēl jokojot uzdziedāja : “Uz Urāliem mēs nebrauksim nekad, nekad…” Man gan nemaz uz miegu prāts nenesās. Apkārtne liecināja par neizprotamu paniku, kas te bijusi pirms mūsu ierašanās. Arī pārējie vīri nebija īpaši runīgi.
Nakts pirmo pusi dežurējām divatā. Debess gaiša, otram dežurantam līdz pusnaktij ķērās nelielas zivtiņas. Baisāku sajūtu radīja kaiju kliedzieni. Tās varētu būt atlidojušas no dažus simtus kilometru attālās Kamas HES ūdenskrātuves. Putni lidinājās un trokšņoja visu nakti. Apkārtnē jūtams tāds kā sastingums, kuru nevarēja izteikt vārdos. Sajūtas nav aprakstāmas. Tās nebija bailes, bet kas savāds. Pēc trijiem rītā zivis atkal kļuva ēdelīgākas, pa kādai arī noķēra. Vienīgais nakts zaudējums – kādam pazuda guļammaisa rāvējslēdzēja cilpiņa, bet kaijas nozaga daļu naktī saķerto zivju. Pirms laidām laivas ūdenī, vēlreiz rūpīgi pārlūkojām nometnes apkārtni. It kā nekā bīstama, kādēļ būtu jābēg. Tomēr dīvaina sajūta – kas gan notika ar iepriekšējo grupu.
Braucām tālāk. Krāces nebija sarežģītas. Upes krastā nelielā nogabalā redzami apmēram vienādā augstumā lauzti koki. Stumbri iespaidīga resnuma, galotņu nav.
Tuvojoties Moļebkai, upē divas salas. Klintis ik pa laikam redzamas abos krastos. Labajā krastā uzkalnā ciems. Te arī Moļebkas upītes ieteka, uz tās dambis ar slūžām. Piestājām ciemā. Apmeklējām veikalu, no akas pie ciema padomes nogaršojām ūdeni. Tad vietējie laipni ieteica to neņemt, esot saindēts.
Tūlīt aiz ciema upē liels sēklis, straumes platums ap 80 metriem. Abos krastos stāvas klintis. Lejpus Moļebkas Silva cietajos kalnu iežos izgrauzusi gultni. Daudzas akmeņainas straujteces un nelielas krāces. Upe sašaurinās. Krastos redzamas ar mežiem apaugušas klintis. Izveidojas šaurs klinšains koridors, kas atgādina vārtus. Klintīs ir daudz nelielu alu. Pēcpusdienā piedzīvojām vētru. Ne visai stipra lietusgāze, bet vējš gan iespaidīgs. Tādā laikā mežā bīstami. Negaisu pārlaidām upmalas smilšainajā sērē. Sēdējām ciešā bariņā un pārsedzāmies ar plēves gabalu. Pirmo reizi savās ūdenstūrista gaitās redzēju, kā vējš laivas lēni bīda pa smilšaino krastu uz priekšu. Brāzmas neturpinājās ilgi, drīz varēja braukt tālāk.
255 km garajā ceļojumā pa upi redzējām ne tikai klintis. Mūsu galvenais mērķis bija apskatīt Kungura ledus alu ar mūžīgā sasaluma zonu, tas ir fantastisks dabas piemineklis.
Pēdējos gados Permas trijstūra apmeklēšanai ir tāda kā šova piegarša. Noslēpumainība ir par daudz mistificēta. Mēs tolaik par šīm interesantajām parādībām neko nezinājām. Par neizskaidrojamām dabas anomālijām nebija pieņemts daudz runāt. Mūsu iespaidi bija zinātnieku teoriju neapaudzēti.
Vēlākos gados par šo Moļebkas apkārtni pie Silvas esmu runājis ar vairākiem Cēsu ūdenstūristiem. Mēs, šķiet, bijām pirmā Cēsu grupa šajā unikālajā vietā. Sagatavojusi Sarmīte Feldmane
Komentāri