
Valiju Zviedri “Druva” sastapa pilsētas centra parkā sēžam uz soliņa. Jautāta, kā tad kundzei klājas tik jaukā un saulainā dienā, skanēja atbilde: “Kā tad lai jūtas cilvēks, kuram nodegusi māja…”
Valijas kundze ir viena no tiem līgatniešiem, kurus ziemā piemeklēja uguns nelaime. Viņas dzīvoklis atradās nu jau pusnodegušajā Rīgas ielas 1. namā.
“Vasara iet jau uz otru pusi, bet nekādi remontdarbi tur nenotiek. Man paveicās, jo pēc ugunsnelaimes mani pie sevis dzīvot paņēma māsa. Taču ir kaimiņi, kuriem šī situācija izvērtās traģiskāk. Pilnībā dzīvokļi nodega ēkas otrajā stāvā. Man dzīvoklis bija pirmajā. Taču tas, dzēšot liesmas, tika nopludināts, un arī deguma smaka neatkāpjas. Sienas ir nolupušas, mēbeles pagalam. Nepieciešami milzīgi naudas līdzekļi, lai dzīvokli izremontētu. Bet kur tad pensionāram vairs tāda nauda?” jautā kundze un turpina: “Kurš varēja iedomāties, ka dzīvē kaut kas tāds notiks? Kaut gan mēs, mājas iedzīvotāji, nelaimi teju jau paredzējām, bet diemžēl mūs pilsētas dome neuzklausīja… Ko nu vairs?”
“Cik man zināms, nepieciešamos naudas līdzekļus savākt mums palīdz LNT raidījums “Degpunktā”. Nesen teica, ka jau savākti vairāk nekā 20 tūkstoši latu. Bet naudas jau vajag daudz, jo māju uguns nopostīja, nežēlojot mūs,” ar nopūtu saka līgatniete un turpina: “Dzīve brīžiem cilvēkus uzstājīgi māca. Arī šī ugunsnelaime lika aizdomāties, ka par neko cilvēks nevar būt drošs. Aizej vakarā gulēt, bet nezini, vai no rīta pamodīsies. Un viss dzīves darbs un sarūpētais pāris stundās aiziet postā. Rokas jau vēl spēcīgas, bet motoriņš vairs nevelk. Neko jau vairāk nepiestrādāšu. Jādzīvo ar to, kas ir.”
Komentāri