Romāns Pundurs “Apiņos” ik dienas ir starp savējiem. Tiesa gan, kā pats saka, “guļ gultā un dzīvo”.
Par invalīdu viņš kļuva pēc nelaimes gadījuma. “Strādāju Rencēnu skolā par saimnieciskās daļas vadītāju. Reiz skrēju no otrā stāva lejā, kājas sametās, bija liels trieciens… It kā viss beidzās labi, bet drīz pēc tam operēja kuņģi un paliku uz gultas. Izkaisītā skleroze. Kājas neklausa. Kopš 1978. gada esmu invalīds. Tagad man 1. grupa, ” tā īsi izstāsta Romāns. Ne jau uzreiz viņš bezspēkā gulšņāja pa gultu. Romāns strādāja, arī saimniecībā aprūpēja trīs govis. Dienas allaž vadīja darbojoties, gan darot, cik var, gan ar padomu palīdzot trim atvasēm.
Romāns nevar un nevar sagaidīt pavasari. Pa logu redzot aizvien mazāk sniega, priecājas, ka drīz tiks ārā no četrām sienām. “Ar piepalīdzēšanu, kad tieku ratiņos, tad man pasaule vaļā. Trīs ratiņus jau esmu nobraucis,” ar lepnumu stāsta Romāns. Tāpat kā par deviņiem mazbērniem, no kuriem astoņi ik dienu ir blakus. “No rīta pirms skolas ienāk parunāties, pēc skolas atkal. Ar piecgadīgo Kitiju viens otram stāstām pasakas, es arī palasu priekšā,” atklāj Romāns un piebilst, ka galvenā nodarbošanās pa ziemu viņam ir lasīšana. Pašam mājās daudz grāmatu, bet ar nepacietību gaida katru jaunu.
Kā jau cilvēkam ar veselības problēmām, daudz naudas tiek tērēts medikamentiem. Romāns gan piemiedz ar aci un pačukst, ka pēdējā laikā mundrumam un enerģijai palīdz no dabiskām vielām gatavoti uztura bagātinātāji.
“Bez zālēm nevaru, arī viens ar sevi galā netieku. Bet man jau cilvēki visu laiku blakus,” par dzīvi filozofiski spriež Romāns Pundurs.
Komentāri