Nākamā pastkarte ir no valsts, kuras simbols – zelta saule un karogs – līdzinās Amigo telefonkartei. Te dzimis Aleksandrs Lielais – Ēģiptes, Grieķijas, Mazāzijas un Persijas iekarotājs. Valsts aizņem daļu no senās Maķedonijas provinces, tādēļ gadiem turpinās strīds ar Grieķiju par valsts nosaukumu. Sauciet to par FYROM!
Kad Maķedonijas Republika pirms 17 gadiem deklarēja suverenitāti, nosaukums nepatika grieķiem un nepatīk vēl tagad. Attiecībās ar Grieķiju izmanto anglisko saīsinājumu FYROM vai tā pilno tekstu „Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija”. Grieķi sarunvalodā
par kirilicā rakstošajiem kaimiņiem lieto apzīmējumu „Maķedonijas slāvi”. Valoda ir atšķirīga un vairākums uzrakstu ir kirilicā.
Maķedonijas Republika no sociālistiskās Dienvidslāvijas atdalījās 1991. gadā. Problēmas, ko pāris gadus vēlāk radīja albāņu bēgļu ienākšana, pārtrauca NATO iejaukšanās.
Raugoties uz bijušajām teritorijām Grieķijā un Bulgārijā, maķedoniešiem liekas, ka viņu valsts ir par mazu. Komentējot augusta notikumus Gruzijā, daudzi ir gatavi kaut ko mainīt kaut ar ieročiem rokās un prognozē, ka drīz Eiropas kartē Balkānos atkal būs „cita bilde”. Austrumu noskaņās
Ja kādā Maķedonijas apdzīvotajā vietā ir albāņi un mošejas, tad rīti sākas plkst. 5.30, kad visus modina musulmaņu stilā. Daži dieva kalpi no minaretiem sauc savā labi skolotajā balsī, salikuši plaukstas taurītē, citi izmanto skaņas pastiprinātājus. Dienā vēl trīs lūgšanu reizes, un pēdējā atskan plkst. 21. Albāņi sapņojot par Liel-Albānijas izveidošanu, apvienojot visas zemes, kurās mīt tautieši. Un savs pamats tam ir, jo musulmaņu ģimenēs dzimst 7-10 bērni, bet maķedoniešiem vidēji tikai trīs. Senās vērtības
Ja brauksiet ciemos pie maķedonieša, viesmīlīgā namatēva pavadībā nāksies iepazīt daudzas senās pareizticīgo baznīcas ar sienu gleznojumiem un ikonām, kas labi saglabājušās pat no 14. gadsimta. Tās vietējie uzskata par valsts galveno kultūrvēsturisko vērtību. Sociālisma laikos reliģiskās ceremonijas nenotika, un varasvīri atļāvās blakus uzcelt krogus, kafejnīcas, veikalus un hoteļus. Lai kompensētu nodarīto, baznīcas atdotas īstajiem saimniekiem kopā ar visām sociālisma būvēm, un valsts „neko nesaka”, ja blakus klosterim tirgojas ar turpat raudzēto vīnu, degvīnu vai tabaku. Šāda simbioze – Svētā Panteleimona baznīca un tai blakus Svētā Panteleimona restorāns, slavena diplomātu un valstsvīru tikšanās vieta. Ko piedāvā tūristiem
Bijusī Dienvidslāvijas republika par galveno valsts attīstības nozari izvēlējusies tūrismu. Lai arī nav izejas uz jūru, resursu pietiek, jo te ir Ohridas ezers – lielākais, dziļākais, dzidrākais un tīrākais Balkānos. Krasti apbūvēti ar hoteļiem, viesnīcām. Viesus iekārdina leģenda par mākslīgo pērļu audzēšanas noslēpumu, ko pagājušajā gadsimtā kāds Krievijas baltgvards pārdevis šejieniešiem par 20 zelta naudiņām. Perlamutra rotu tirgotājiem ir labs noiets.
Viesojoties galvaspilsētā Skopjē, noteikti vajag apmeklēt Etnogrāfijas muzeju. Sociālistiskā monumentālisma stila ēka slēpj patiesi apbrīnojamas un unikālas vērtības. Amata meistariem un rokdarbniecēm te būs ko pētīt un sajūsmināties par ornamentiem, audumiem, izšuvumiem un slavenajiem Galičicas kāzu tērpiem.
Arī pa automašīnas logu raugoties, var iepazīt valsti, vērojot saimniekošanu, kārtību, sadzīvi. Maķedonieši ir krietni vien čaklāki par kaimiņiem albāņiem – pie mājām daudz tīrāks, krāšņas puķu dobes, stādījumi ar eksotiskajiem augiem, rūpīgi kopti ābeļdārzi un vīna dārzi. Pilsētās gan vērojamas tradicionālās ainas – vīrieši sēž kafejnīcās, uz galdiņa kafija, ūdens, rokā cigarete. Kur sievietes? Strādā, protams. Daži maķedoniešu našķi
Apetītes ierosinātāju mērci Ajvar, ko gatavo no apgrauzdētas paprikas, tomātiem un pupiņām, par savējo uzskata arī horvāti, un reizēm to var iegādāties arī Latvijas lielveikalos. Ja vēlas ko dienvidnieciski asu, der salāti Shopska, ko gatavo no dažādiem dārzeņiem, eļļas un mazajiem, sarkanajiem pipariem.
Arī maķedonieši piedāvā grieķisko Musaka, tikai viņu versijā tas nozīmē: ar dažādām sastāvdaļām pildītas marinētas vai sautētas lielās piparu pākstis. Pie Ohridas ezera noteikti jācienājas ar Pastrmka. Tā ir slavenā forele, kas apviļāta miltos, cepta eļļā, pasniedzot pievienots sviests, garšvielas, krējums un citronu sula. Saldajā ieteicama saldā Baklava, neliels, ar medu piesātināts kārtainās mīklas veltnītis ar riekstu pildījumu un klāt vara kanniņā vārīta Bizantijas kafija.
Komentāri