
Stāstot par maz zināmajām, bet savdabīgajām Balkānu valstīm, par katru sanāktu bagātīgs apraksts. Vēstures un politikas sadaļai vien nāktos veltīt vai visu „Druvu”, tāpēc, kā jau virsrakstā minēts, būs tikai īsas skices, gluži kā teksts pastkaršu otrajā pusē.
Mazās Hercegovinas platība ir tikai kādi 10 tūkstoši km², robežas ar Bosniju ir visai neskaidras. Vietām pa vidu ir serbu republika, tad atkal cita teritorija. Nekādu vietējo robežzīmju nav un ceļotājiem pasēs zīmogus neiespiež ne iebraucot, ne prom dodoties. Teritorijas un iedzīvotājus, kas dzīvo hercegoviniešiem kaimiņos, var nojaust pēc mošejām, kā arī kārtības vai nekārtības pie mājām. Serbi šajā gadījumā izceļas ar absolūtu vienaldzību pret apkārtni un dabas resursiem.
Hercegovinai pieder liels dārgums – izeja uz Adrijas jūru. Lai gan garākā piekraste ir Horvātijai, tomēr arī bosnieši un hercegovinieši var baudīt 21 kilometru pludmales un klinšu.
Viesojoties Hercegovinā, noteikti jāizmanto dabas tūrisma piedāvājumi. Daudzas firmas reklamē raftingu pa Taras upi vai braucienus ar džipiem pa šauriem kalnu ceļiem, kas vietām līdzinās mežizstrādes tehnikas izvagotām risām.
Dināru kalnos
Mežainie Dināru kalni ir zaļi, dažādiem lapu kokiem un krūmiem apauguši. Biezas audzes veido skābarži, dižskābarži, gobas, ozoli, mežrozes un daudzi nezināmie dienvidnieki, bet takas malās snaikstās ļoti ērkšķaini kazenāji ar saldām ogām. Gaišos klinšu bluķus apklāj sūnas, papardes un efeju vītnes. Kur vien paveries – katrs meža stūrītis ir gluži kā pasaku grāmatas ilustrācija vai dekorācija filmai.
Autobraucējiem labs pārbaudījums ir ceļu serpentīni, kas vijas Taras kanjona virzienā. Asfalta šaurā lente sarūk līdz vienas joslas platumam. Tur, kur ceļš pazūd aiz klints stūra, izvietotas brīdinājuma zīmes „Crna tačka” – melnais punkts. Tādas vietas rotā ziedi, krusti vai plāksnes ar bojā gājušo neprātīgo autobraucēju fotogrāfijām. Slapjais piedzīvojums
Lai izbaudītu neskarto dabu, izmantoju sportisku piedāvājumu – četru stundu raftingu pa Taras upi. Pārceļamies otrā krastā un nakšņojam visai pirmatnējā kempingā, lai rīta agrumā varētu savlaicīgi startēt. Pirms tam tika stāstīts, ka šeit nebūs elektrības, komforta un varēs izbaudīt meža klusumu. Gandrīz viss atbilst patiesībai, izņemot visai jautras bosniešu laivotāju kompānijas trokšņošanu un ģeneratora rūkšanu, jo ledusskapī dzesējās iecienītais alus.
Pavadoņi ar profesionālu aci nosaka izmērus, izdala hidrotērpus un gumijas apavus, kas kā zeķes sūktin piesūcas pie kājas. Būs droši! Upe diezgan salta, jo to ik pa brīdim atdzesē ieplūstošie avoti, ūdenskritumi vai mazas straujas upītes. Ūdens krāsa fantastiski tirkīza zila, bet dziļākajās vietās pavisam tumša kā nakts debesis. Caurredzamība vienreizēja! Klinšu bluķi, dziļas plaisas, zivis, ūdensaugi. Demonstrējot vēlmi saglabāt tīru vidi, pavadonis ienirst, lai no 4-6 metru dziļuma izceltu nevērīgu tūristu iemestās pudeles.
Taras kanjonam ir līdz 1300 metrus stāvi klinšaini krasti, noauguši ar mežu un krūmājiem. Labajā krastā Hercegovina, kreisajā Melnkalne. Vasaras beigās ūdens līmenis ir zems, straume lēna. Organizētāji spriež, ka pēc dažām dienām sezona būs jābeidz un krācēm pāri vairs netikt, jo plosti jau tagad uzķeras uz akmeņiem. Jā, tas brīdis gan ir visai neparasts. Paliekam plostā, bet pavadonis ienirst zem tā un cenšas nobīdīt no šķēršļa. Tad nu šūpojamies no vienas malas uz otru, kamēr tiekam dziļākos ūdeņos. Saule karsē tumšo apģērbu un rāmākajos upes posmos ik pa brīžam nākas mērcēties. Jocīga tāda peldēšana ar drēbēm un apaviem…
Salīdzinot ar rāmo nobraucienu pa Gauju, te, 18 kilometru posmā, ik pa brīdim ir nelielas, jauki putojošas krācītes jeb trepītes. Salīdzinot ar Amatu pavasarī – asākās vietas liekas samērā lēnas un bez piespiedēm, mucām vai tamlīdzīgiem pārsteigumiem. Toties no aprīļa līdz jūnija vidum līmenis ir pāris metrus augstāks, un Taras kanjonā tiek rīkotas pasaules mēroga sacensības lieliem meistariem. Taras raftingu varu ieteikt kā vienu no jaukākajiem Balkānu ceļojuma piedzīvojumiem.
Komentāri