Vārds, uzvārds: Aija Rīvīte Nodarbošanās: Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu teritoriālās organizācijas priekšsēdētāja; SIA ”LNB RC” Cēsu teritoriālā rehabilitācijas dienas centra vecākā sociālā rehabilitētāja. Tituls: „Par cilvēku ar redzes traucējumiem iekļaušanu sabiedrībā” Moto: Nesaki, ka nevari, ja neesi mēģinājis. Pamēģināt taču visi var!
Katru gadu realizēt kādu projektu, kas palīdz līdzcilvēkiem un sevis attīstībā – tādu mērķi sev izvirzījusi Aija Rīvīte. Viņa arī piekrīt, ka šis gads bijis darba un reizē patīkamu emociju pārbagāts. Aija pabeigusi augstskolu, iegūstot I līmeņa sociālā darba izglītību, lai vēl profesionālāk atbalstītu redzes invalīdus, uzrakstījusi un realizējusi divus projektus, izmantojot Cēsu pašvaldības finansējumu. Daudzi cilvēki ar redzes traucējumiem un daži acu gaismu zaudējušie vasarā apceļojuši Zemgali, bet Cēsīs oktobrī pirmoreiz atzīmēta “Baltā spieķa” diena. Visa gada garumā nedēļu rehabilitācijas centrā notikušas nodarbības, kurās redzes invalīdi mācījušies patstāvību.
“Caurām dienām rehabilitācijas centrā to vien darām, kā pārliecinām viņus par pašu spējām. Mums ir svarīgi, lai viņi jūtas kā personības. Ir jāmāca savējiem dzīvot tā, lai sabiedrībā justos labi. Un ir svarīgi, lai cilvēku ar redzes problēmām ievēro vien tad, kad viņš šo palīdzību lūdz. Tikai tā cilvēki ar īpašajām vajadzībām varēs būt tādi paši kā citi, kā visparastākie sabiedrības locekļi. Un pēc šī principa ir plānotas un notiek nodarbības, kuru galvenais mērķis – mūsu cilvēku neatkarība,” stāstīja Aija Rīvīte.
LNB Cēsu teritoriālās organizācijas priekšsēdētāja arī atzina, ka Cēsu sabiedrība ir pieņēmusi iedzīvotājus ar redzes invaliditāti, neviens no viņējiem vairs nenākot un nesakot – mani nesaprot, neuzklausa, neatbalsta.
“Lai mums būtu līdzekļi iztikšanai, medicīnas pakalpojumiem, būtu atbildīga valsts. Vai tā ir? Būtībā nav, jo tērējot tikai invaliditātes pabalstu, cilvēka cienīga dzīve nesanāk. Taču tas, kā redzes invalīds uztver savas iespējas, kā sadzīvo ar slimību un ko dara sevis labā, tikai no paša atkarīgs. Un manējie to sapratuši. Es nekad neteikšu – jā, tu nevari! Es vienmēr lūgšu pamēģināt izdarīt,” tā Aija un atzīst, ka, vērtējot redzes invalīdu attieksmi pret savu problēmu, viņi to uztver veselīgāk nekā pirms gadiem. Esot cilvēki, kuri novērtējot – viss ir kārtībā, trūkst tikai redzes, daudzi spējot paraudzīties uz dzīvi no malas un saskatīt daudz skaistā.
“Pirmkārt, tas tāpēc, ka mūsējie vairs nesēž istabās, bet nāk uz nodarbībām, pasākumiem. Otrkārt, tas noteikti arī tāpēc, ka mums ir telpas kur satikties, darbojas rehabilitācijas centrs, un šo pakalpojumu apmaksā valsts. Tas arī tāpēc, ka es un kolēģe Irēna Lāce gandrīz katru dienu esam centrā un uzklausām katru atnācēju,” uzsvēra Aija Rīvīte. Viņa arī atzina, ka lielāko gandarījumu par paveikto saņem ik dienu, kad kāds no redzes invalīdiem atrod jaunu dzīves jēgu, ierauga, kā dzīvi piepildīt.
Bet par cēsnieku atzinību, darba novērtējumu Aija Rīvīte saka: “Tā ir liela atbildība, kas liks strādāt vēl vairāk.”
Aptaujas “gada cilvēks 2008” laureāti * “Gada cilvēks 2008” – Eva Sietiņsone-Zatlere * Jānis Goba – „Par sabiedrības uzticības stiprināšanu policijai”. * Tomass Kozlovskis – „Par starptautiskiem panākumiem mūzikā”. * Lauris Sildniks –
„Par jauniešu dzīves rosināšanu”. * Vēsma Johansone –
„Par vēstures izzināšanu un jaunatnes audzināšanu”. * Aija Rīvīte –
„Par cilvēku ar redzes traucējumiem iekļaušanu sabiedrībā”. * Benita Zvejniece – „Par Vecpiebalgas ieaušanu lakatos”.
Komentāri