Ceturtdiena, 2. oktobris
Vārda dienas: Ilma, Skaidris

Par radioaktīvo Černobiļu, karodziņiem un armēņu baznīcu

Druva
200807260217229816

Trīs dienu intensīvais darbs, sekojot Valsts prezidenta Valda Zatlera valsts vizītei Ukrainā no 25. līdz 27. jūnijam, reizumis ļāva uztvert šo valsti arī ar tūrista un vērotāja acīm. Mirkļi savirknējušies un gūlušies uz papīra.

Kijeva mūsu Valsts prezidenta vizīti sagaidīja ar Latvijas un Ukrainas karodziņiem lielākajās ielās, domājams, tajās, pa kurām Valdim Zatleram no lidostas jādodas uz Ukrainas prezidenta rezidenci. Piestiprināti pie laternām, tie gan izskatījās necili, tomēr bija patīkami redzēt tik daudz Latvijas karodziņu lielvalsts ielās. Bet braukt pa Kijevu gan nav patīkami. Jo tuvāk centram, jo grūtāk tikt uz priekšu. Rīgas sastrēgumi salīdzinājumā ir nieks. Kaut Latvijas žurnālistu autobusu pavadīja deržavautoinspekcija un ielu krustojumā satiksmi regulēja autoinspektors, kurš cenšas izbrīvēt mums iespēju nogriezties vajadzīgajā virzienā, automašīnu vadītāji tam nepievērsa uzmanību. Tiklīdz uzradās brīvs kvadrātmetrs, tajā iespraucās kāda auto purns. Dzirdējām, kā kāds šoferis satiksmes regulētājam pat pasaka: “Pošol ti…” (Ej, tu…). Latvijas vēstniecības darbinieki stāstīja, ka pēc neatkarības atgūšanas kādu laiku autoinspekcija likvidēta, uzskatīts, ka tā pārāk korumpēta. Funkcijas nodotas citai valsts struktūrai. Kad nu attapušies, kas notiek ielās un uz ceļiem, autoinspekcija atjaunota, bet kārtību atgūt grūti. Klusi, bet ar zalvēm

Nozīmīgs brīdis valsts vizītes laikā bija Latvijas un Ukrainas prezidenta ziedu nolikšana pie Golodomora pieminekļa. Nu jau Latvijā reti kuram jāskaidro, kas ir Golodomors. Edvīna Šņores filma “Padomju stāsts”, kuru vasaras sākumā rādīja Latvijas televīzija, parādot līķu kaudzes no 30.gadu kinohronikām, iededzināja šo vārdu atmiņā visiem, kas darbu skatījās. Septiņi miljoni 1932./33.gadā badā nomērdētu ukraiņu, lai PSRS norēķinātos ar kapitālisma valstīm par iegādāto tehniku. Maksāja ar graudiem, cena bija – cilvēku dzīvības.

Pie Mihailovskas klostera, kur atrodas piemiņas memoriāls, sēri skanot zvaniem, ziedus nolika abu valstu prezidenti. Laukums, kurā piebrauca valsts galvas un pavadošās personas, norobežots. Bet kijevieši tam uzmanību nepievērsa, nepiestāja pie metāla šķēršļiem un necentās uzminēt, kas atbraucis. Droši vien ārvalstu viesu te netrūkst. Un lielpilsētas iedzīvotājiem vienalga, kas te atkal viesojas. Tomēr nākamajā dienā, kad žurnālistiem izdevās uz neilgu laiku paņemt brīvsoli pa Kijevu, uzrunātie pilsētnieki sacījās zinām, ka viesojas latvieši, laikam prezidents. Iepriekšējās dienas vakarā centrā pie pieminekļa Nezināmajam karavīram esot dzirdētas zalves. Tā jau darot, kad atbraucot augsti viesi, stāstīja kāda pensionāre. Atcerējās Latviju, nesajauca ar citām Baltijas valstīm (kā tas gadījās citviet, kur kāds žurnālistu pavadonis stāstīja, ka ļoti patīkot Viļņa, lai nododot sveicienus). Un teicās, ka dzīve Ukrainā neesot viegla, viss kļūstot dārgāks. Tā kā pāris pieturas braucām kopā pilsētas autobusā, uzzinājām arī, ka par braukšanu sabiedriskajā transportā pensionāriem neesot jāmaksā, tādēļ vienmēr varot nokļūt, kur vajag.

Bet dzīve Kijevā tiešām dārga. Āra kafejnīcā tase kafijas, salāti un saldējums – apmēram desmit lati. Veikalos viss esot lētāk, bet tiem mums laika nebija. Sacīja, ka degvīnu varot nopirkt pavisam lēti, apmēram par latu puslitru. Jāmazgā rokas pirms tualetes

Ļoti spēcīgu iespaidu atstāja Černobiļas slēgtā zona, vieta, kurā pirms 22 gadiem notika atomkatastrofa – avārija atomelektrostacijas reaktorā.

Divu stundu braucienā no Kijevas līdz slēgtajai zonai, ar katru kilometru auto uz šosejas kļuva aizvien mazāk. Apdzīvotās vietas aizvien trūcīgākas. Tas gan laikam nesaistās ar katastrofas sekām, bet gan ar šī apvidus ekonomisko situāciju. Tur nav bagātīgās melnzemes, nav rūdu, nav rūpnīcu. Tomēr sakopti lauki bija ik pa brīdim līdz pašai barjerai, kas norobežo ieeju slēgtajā zonā. Tikai daži asfalta metri šķīra labības lauku no piesārņotās vietas, kurā cilvēkiem neļauj dzīvot. Katastrofas seku likvidācijas uzņēmuma “Ruzod” direktora vietnieks Vasilijs Mahno skaidroja, ka labība neuzņem radioaktīvās vielas, nekas kaitīgs augsnes graudos nenokļūst. Gan jau nu tā ir, tomēr izklausās dīvaini, jo tikai dažus metrus tālāk nedrīkst ne dzīvot, ne saimniekot, pat ne nokāpt no asfalta. V.Mahno instruēja, ka aizliegtajā zonā ir trīs galvenie noteikumi – neieiet bez pavadoņa, nekāpt nost no asfalta un pirms tualetes mazgāt rokas. Ja to ievēro, tad briesmas nedraud. Jāvalkā arī apģērbs ar garām piedurknēm un garās bikses, jānēsā slēgti apavi. To stāstot kungs, kuram uzvārds

kā leģendārajam atamanam, zīmīgi paskatījās uz manām kurpēm ar vaļējo purngalu. Es pie sevis nopūšos… Kā gan varēju zināt? Neviens taču nebrīdināja.

Sirreālā un bīstamā zona

Braucienā pa zonu sajūta sirreālistiska. Tā to vēlāk raksturo arī Valsts prezidents Valdis Zatlers, kuram pateicoties, mēs iekļuvām vietā, kuras apmeklējumam vajadzīga īpaša atļauja. Šaurs, asfaltēts ceļš ved cauri koku un krūmu biežņai, šur tur starp zaļumu pavīd ēku atliekas – sarkanu ķieģeļu sienas atliekas, baļķu būves fragments. Vieta, kurā apstājāmies un drīkstējām izkāpt, no vienmuļā un mazliet biedējošā zaļuma neatšķīrās ne ar ko. Tomēr, laukā izkāpuši, redzējām, ka biežņā slejas vairāku pamestu ēku sienas, sānis ved celiņš. Pa to Latvijas prezidents ar kundzi devās pie pieminekļa Otrā pasaules karā kritušajiem un nolika ziedus. Šajā sirreālistiskajā pamestībā tā ir vienīgā vieta, kas liecina par cilvēku klātbūtni. Šeit bijusi Buda – Varoviču sādža, 1986. gadā te dzīvoja 610 iedzīvotāju. Bijusi pamatskola ar vairāk nekā simts skolēniem, klubs, bibliotēkas. 1986. gada 10. maijā tai blakus tika nometināts no Latvijas atsūtītais civilās aizsardzības pulks, kurā dienējis Valdis Zatlers. Prezidents stāstīja, ka strādājis, likvidējot sprādziena sekas, ārsta darbu veicis reizumis. “Toreiz reālā medicīna aprobežojās ar zeļonkas uzlikšanu pumpām. Man pakļautā vienībā bija desmit cilvēki, galvenokārt nodarbojāmies ar dzīvojamo māju un no reaktora nākušo automašīnu dezaktivāciju. Daudz kas tika darīts eksperimentāli, jo nebija pieredzes, kā jārīkojas šādas katastrofas gadījumā. Pirmajā mēnesī mums dozimetru nebija. Otrajā tos iedeva, bet mēneša beigās atklājās, ka dozimetri nestrādā,” atcerējās prezidents.

Aizliegtā zona sadalīta pēc piesārņojuma pakāpes. Mazāk piesārņotajās strādā vairāki uzņēmumi, mežniecība, kur nodarbināti apmēram četri tūkstoši darbinieku, par darbu veselībai kaitīgos apstākļos saņem ik mēneša piemaksu apmēram piecdesmit ASV dolāru apmērā. Šogad zonā ir reģistrēti 25 tūkstoši iebraucēju, kas vēlējušies apmeklēt kapus bijušajās dzīves vietās. Un par spīti aizliegumam šeit dzīvo ap trīssimt tā saukto samosjolu – pensionāri, kuri patvaļīgi ir atgriezušies savās mājās un arī apstrādā zemi. “Veci cilvēki, kuriem bija grūti pierast jaunā vietā. Te bija dzīvojuši savās mājās, bieži celtās no koka. Viņus iemitināja daudzdzīvokļu namos, daži bija tikko pabeigti, vēl ar mitru apmetumu. Nepatika. Pa klusam vācās atpakaļ. Mums viņiem nav jāpalīdz, viņi nedrīkstētu te dzīvot, bet uz to tiek pievērtas acis. Iespēju robežās palīdzam – pievelkam elektrību, nokārtojam, ka atbrauc autoveikals. Reiz pirms Ziemassvētkiem šos cilvēkus apmeklēja arī prezidenta kundze,” stāstīja V .Mahno. Bet nākoties reizēm cīnīties ar cilvēku alkatību, joprojām atrodoties kāds, kas gribot savākt ķieģeļus vai citus šķietami otrreiz izmantojamus būvmateriālus, nākot arī lasīt sēnes. Tās gan esot bīstamas, uzkrājot radioaktivitāti. Uzņēmuma darbinieku uzdevums – gādāt, lai nekas no bīstamā nenonāk ārpus zonas. Lai tas nekad neatkārtotos

Tālāk braucām gar dzeloņdrāšu sētu, kura iezīmē bīstamāko – desmit kilometru – zonu ap AES. Teritorijā atrodas 27 sādžas un Pripetes pilsēta. Šeit nedzīvo neviens, bet strādā ap trīs tūkstošiem darbinieku. Dažas avārijas vietai tuvākās sādžas esot nojauktas, apkārt izraktas tranšejas. Vēlāk gan apsvērts, ka tam nav jēgas. Radioaktīvos būvmateriālus, sapresētas automašīnas un ap pusotra simta helikopteru ir jāievieto speciālās un drošās glabātavās. Tās būs jāizrok no zemes. Patlaban apmēram piecu kilometru attālumā no AES tiek būvēta radioaktīvo atkritumu glabātava, kas būs gatava nākamgad. Paredzēta ne tikai Černobiļas, bet arī četru Ukrainā darbojošos AES radioaktīvo atkritumu glabāšanai.

Gar Černobiļas AES tikai nobraucam garām, pa logu centāmies nofotografēt avarējušo ceturto bloku. Pie tā iekārtots neliels skatu laukums, tomēr prezidenta automašīnu kolona aiztraucās garām. Runāja, ka droši vien ukraiņi negribēja rādīt saplaisājušo sarkofāgu. Tam virsū tuvākajos gados paredzēts uzbūvēt dubulto sarkofāgu.

Pēdējā apstāšanās pirms izbraukšanas no slēgtās zonas bija pie pieminekļa ugunsdzēsējiem, kas pirmie devās uz avārijas vietu. Viņi nav zinājuši, ka nokļūs atomsprādziena peklē. Tērpušies parastos ugunsdzēsēju darba tērpos, dzēsuši reaktoru. Visi gājuši bojā.

Ukraiņi vēl paaudzēm neaizmirsīs 1986.gada pavasara notikumu. Radioaktīvā plutonija sabrukšanas periods ir 24650 gadi. Citas radioaktīvās vielas gan sabrūk ātrāk. Taču skaidrs, ka Černobiļa vēl ilgi, ilgi būs sirreālistiska valstība, kas liecinās un brīdinās. Nē, ne jau tikai no atomelektrostacijām un paviršības, arī no iekārtas, kas visnotaļ izglītotus un gudrus cilvēkus padarīja par bezjēdzīgiem slepkavām. Ļvova – Eiropas pērle

Pēc Černobiļas grūti par ko citu rakstīt. Šie iespaidi bija tik spilgti, ka klājas pāri sarkanajiem paklājiem, kurus ik reizi pie lidmašīnas izritināja, sagaidot Valdi Zatleru. Vēl jau būtu jāpiemin vēsturiskā, fascinējošā Ļvova, uz kuru jau gada beigās (tāpat kā vēl uz vairākām Ukrainas pilsētām) varēs no Rīgas aizlidot ar tiešo reisu. (Arī par to vienojās šīs prezidenta valsts vizītes laikā.) Tā ir pilsēta, kuru vērts redzēt. Ģeogrāfiskā atrašanās vieta, kas devusi pienesumu gan no Austrumu un Centrālās, gan Dienvidu un Rietumu Eiropas. Polijas un Austroungārijas valdīšanas gadi atstājuši bagātīgas, savdabīgi sajauktas nacionālās un kultūrvēsturiskās iezīmes. Ļvovu dēvē par ”Eiropas pērli” – muzeju zem atklātām debesīm. Tās vecpilsēta kā vēsturisks arhitektūras ansamblis iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Ļvovas pievilcība ir raibu raibā vēsture. 12. gs. to dibinājis Galīcijas kņazs, gadsimtu vēlāk ieņēmis Polijas karalis, vēlāk tā nonāca Ungārijas sastāvā, bet tad atkal tronī atgriezās poļi. Pēc pilsētas tīkojuši zviedri, turki, austrieši un vācieši. Tā kā Ļvova atradusies tirdzniecības ceļu krustojumā, tās attīstībā līdzdarbojušās arī citas nācijas. Tas pilsētu padara īpašu un vienreizēju. Kā lai nebirst asaras, stāvot pirms astoņsimt gadiem celtā, pēdējā laikā atjaunotā armēņu dievnamā, klausoties ērģeles un armēnietes stāstījumu par kopienu, kurai te tik senas saknes. Bet aiz dievnama sienām Ukrainas karstā saule dodas pie miera, atstājot siltumu, kas pastiprina ielu bruģa un parku aromātu.

Uz Ukrainu jābrauc garākā ceļojumā. Tas nu ir skaidrs.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Katru vasaru kāds stūrītis krāšņāks

03:00, 8. Sep, 2025
1

Turpinot tradīciju, arī šovasar augustā notika Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkurss “Sakoptākā sēta”. Vērtēšanas komisija – […]

Stāsts nav par skolas solu, bet vērtībām

03:00, 7. Sep, 2025
6

Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un […]

Tautas balss

Sludinājumi