Cēsnieki pieraduši ar savu “Druviņu” dalīties gan bēdās, gan priekos. Un kālab gan ne, ja dalīta bēda ir pusbēda, bet dalīts prieks dubultojas.
Šodien es ar cēsniekiem gribu dalīties priekā, un gribu, lai prieks vairojas mūsu pilsētā.
Tieši pirms gada, ceriņu un maijpuķīšu ziedēšanas laikā, kad bērnudārzu vecākajās grupiņās valdīja izlaidumu kņada, satraukums pārņēma arī vecāku sirdis. Neliels posms bērna dzīvē bija noslēdzies, bet jāiet tālāk, rudenī jāsāk skolas gaitas.
Cēsīs ir vairākas pamatskolas, un slikta nav neviena, bet kura vispiemērotākā, visnoderīgākā manam bērnam? Vairākums zēnu nodarbojas ar sportu. Arī manam dēlam ļoti patīk dažādas sporta nodarbības, par viņa panākumiem es ļoti priecājos. Taču skumji bija domāt par sava dēla attieksmi pret mūziku un dziedāšanu.
Zinot, ka skolu programmās ir ļoti liels to mācību priekšmetu un aktivitāšu skaits, kas sekmē smadzeņu kreisās puslodes attīstību, ļoti vēlējos, lai manam bērnam ir iespēja apgūt mūziku, jo, apgūstot to, attīstās smadzeņu labā puslode, līdz ar to atjaunojas dabiskais līdzsvars gan bērna smadzenēs, gan dvēselē.
Daži draugi, kā arī radu bērni, kuri bija mācījušies Cēsu 1. pamatskolā, ieteica tieši to. Pirms iesniedzu dokumentus, konsultējos ar pedagogiem, vai tiešām šī skola ir piemērota manam “rūcējam”, saņēmu iedrošinošas atbildes. Mani pārliecināja tas, ka šajā skolā visi bērni dzied kādā no koriem un spēlē kādu mūzikas instrumentu.
Gada laikā noritēja sekmīgs mācību darbs, dēls turpināja sportot, uzrādīja labas sekmes mācībās, veiksmīgi piedalījās rajona pirmo klašu mācību olimpiādē. Protams, dziedāšana un klavierspēle sākumā sagādāja grūtības, bet, pateicoties skolotāju darbam, jau māmiņdienas koncertā savu dēlu ieraudzīju Cēsu 1. pamatskolas zēnu koncertkora dziedātāju vidū. Neslēpšu – biju ļoti aizkustināta.
Pašu lielāko un skaistāko pārsteigumu piedzīvoju, kad pirmklasnieki kārtoja pirmo pārbaudījumu mūzikas instrumenta spēlē. Visi bija cītīgi gatavojušies, lai parādītu mācību gada laikā apgūto. Kad aicināja spēlēt manu dēlu, es ļoti pārdzīvoju, jo nezināju, kā viņam veiksies. Taču dēls, uzlicis abas rokas uz klavierēm, mierīgi (varbūt nedaudz par lēnu) nospēlēja fragmentiņu no Mocarta operas “Burvju flauta”, pēc tam gana atraktīvo komponista Gradeski “Bugi”. Es biju priecīga! Saprotu, ka dēla spēles tehnika vēl ne tuvu nav ideāla, bet tomēr tas bija ļoti skaisti un sasniegts tikai viena mācību gada laikā. Mācoties tālāk, zēns varēs apgūt ģitāras, akordeona, bungu vai kāda pūšamā instrumenta spēli.
Domāju, ka dēls nekļūs ne profesionāls sportists, ne mūziķis, taču esmu pārliecināta, ka katra cilvēka dzīvē sports stiprina fizisko veselību, bet māksla bagātina dvēseli.
Vēlos pateikt vislielāko un sirsnīgāko paldies visiem Cēsu 1.pamatskolas pedagogiem par lielo un pašaizliedzīgo darbu mūsu bērnu labā un novēlēt visiem priecīgas un saulainas brīvdienas, lai visiem izdodas rast jaunus spēkus panākumiem nākamajā mācību gadā!
Edvarda mamma Ruta
Komentāri