
“Nebija šaubu – par kino jārunā Cēsīs,” atzīst Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku konsultatīvā centra projektu vadītāja Liega Piešiņa. Cēsīs dažādos laikos filmētas 40 spēlfilmas. To darījusi ne tikai Rīgas kinostudija, arī citas. Cēsīs arī tūristiem tiek piedāvāts iepazīt vietas, kas redzamas filmu kadros.
Latvijas Nacionālā bibliotēka kopā ar publiskajām bibliotēkām, arī Cēsu Centrālo bibliotēku,
rīko pasākumu ciklu „Latvijas kultūras kanona zīmē”. Cēsīs uz diskusiju „Latvijas kultūras kanona vērtības – KINO” gan bija atnācis neliels interesentu pulks, toties kā īstiem kino cienītājiem un pazinējiem viņiem viedokļu un vērtējumu netrūka. Tieši tāds arī ir projekta mērķis –
veicināt Latvijas kultūras kanona pazīstamību un rosināt diskusijas par kultūras vērtībām.
Par Latvijas kultūras kanonu pēdējos gados runāts maz, tas šķita tā kā piemirsts, kā jau vērtību krājums noglabāts, lai reiz atkal celtu gaismā. Kultūras kanons
ir izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus septiņās nozarēs – tautas tradīcijās, vizuālajā mākslā, skatuves mākslā, mūzikā, literatūrā, arhitektūrā un kino. Kanonu veido 99 kultūras vērtības, kas raksturo gan Latvijas kultūru kopumā, gan rosina piederības izjūtu valstij.
Latvijas kultūras kanonā ir iekļautas 12 filmas. Kinokritiķe Kristīne Matīsa bija komisijā, kas vērtēja, kuras
latviešu filmas iekļaut kanonā.
“Veidojot kanonu, bija svarīgi pateikt – kam tas domāts – vai lai
latviešu kultūru pārdotu ārzemēs, vai mums pašiem kā savas kultūras novērtējums. Tās divas dažādas lietas,” skaidroja kinokritiķe un piebilda: “Skroderdienas Silmačos” – fenomens latviešu kultūrā, bet citas tautas to neizprot. Kritēriji ir būtiski, lai saprastu – kam veidojam.”
Vispirms vērtētāji izraudzījās 60, tad 30 un beigās 12 filmas, kuras ieguva tiesības būt kanonā.
“Vienkārši būtu nosaukt 12 režisorus nevis filmas. Kino māksla, salīdzinot ar citām, ir jauna. Lai ko kanonizētu, jāpaiet laikam, nevar pateikt, ka kāda filma ir kultūras vērtība.
Kino ir personiskas attiecības ar cilvēku. Skatāmies vienu, bet tajā pašā laikā katrs no mums
citu filmu. Viens redz savu jaunību, atmiņas par padomju laiku, citam tas ir vēstures laikmets. Skatītājam ar kino ir brīvas, radošas attiecības. Kanons – tā ir spēle ar terminu,” viedokli pauda Kristīne Matīsa.
Cēsnieki diezgan precīzi nosauca filmas, kuras iekļautas kanonā. Dažs jutās vīlies, ka kāda no viņa iecienītajām tomēr nav. Kaut vai “Mans draugs – nenopietns cilvēks” vai “Pūt, vējiņi!” Diskusija raisījās par šodienas kino, filmām, kas tapušas pēdējos gados, un kinoļaužu prasmi padomju gados radīt kvalitatīvus mākslas darbus. Jaunākajai paaudzei kinokritiķe Daira Āboliņa atgādināja, kāda bija Rīgas kinostudija, kādam profesionālim bija jābūt, lai tur varētu strādāt.
“Šodien skatoties filmu, kurā ir ražošanas sižets, jūtam laiku, redzam cilvēku attiecības. Tāpēc arī “Ceplis” šodien ir tik aktuāls. -Tajā it kā ir ironija un tanī pašā laikā maigums. Padomju laika kino ir estētiska vērtība. Salīdzinot izteiksmes līdzekļus, kādus tolaik pārvaldīja ārzemju kinoprofesionāļi, mūsējie izmanto tos pašus, mākslinieciskās kvalitātes ir līdzvērtīgas,” viedokli pauda kinokritiķe un piebilda: “Tikko parādās kāda ziņa par jaunu latviešu filmu, interneta komentāros nevis uzreiz raksta, ka tā patīk vai nepatīk, kas tajā labs vai slikts, bet gan secinājumu – tur jau nekā nebūs, tikai iztērēta nauda.
Cilvēki nejūt vajadzību filmu noskatīties, lai vērtētu.”
Cēsnieki gan vērtēja tās 12 filmas, kuras ierakstītas kultūras kanonā, gan ieteica jaunākās. Tovakar bija lieliska iespēja noskatīties dokumentālo filmu “Baltie zvani”. Ar to sākās Rīgas poētiskās skolas kino.
“Ir kas tāds, kas mums visiem par latviešu kultūru jāzina. Tas var patikt, var nepatikt, bet ir jāzina,” uzsvēra
Liega Piešiņa.
Kultūras kanona latviešu filmas ikviens interesents var noskatīties arī Cēsu Centrālajā bibliotēkā datorlasītavā. “To izmanto maz. Kad bijām vecajā ēkā, kinoskatīšanai bija atsevišķa telpa, tad gan ik pa reizei kāds gribēja redzēt latviešu filmas,” stāsta Cēsu Centrālās bibliotēkas direktores vietniece Gunta Romanovska un atzīst, ka jaunākās latviešu filmas bibliotēkā nav pieejamas. “Ja kāds grib redzēt ko konkrētu, atnāk, noskatās. Bet ne jau “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, ko tik bieži rāda televīzijā.”
Latviešu filmas pieejamas arī visās publiskajās bibliotēkās pagastos.
Sarmīte Feldmane
Komentāri