Notikumi, cilvēki atklāj pagātni

Piebalgas astoņsimtgades godam Vecpiebalgas amatierteātris novadniekus aicināja uz iestudējumu “Vēstule iz pagātnes”. Tas bija stāsts par pēdējiem simts gadiem Piebalgā, notikumiem, cilvēku likteņiem, priekiem, sāpēm, laimi un nelaimēm.

Gribējies atgādināt, varam paskatīties uz laiku, kuram nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes, jo viss turpinās un ir tagad, atklāj izrādes teksta autore Līva Grudule. “Tie senči esam mēs, un tie, kuri nāks pēc mums, arī esam mēs. Stāsts ir par to, ka, runājot par pagātni, nerunājam tikai par to, vairāk paši par sevi un parādām savu attieksmi,”stāsta L.Gru­dule un uzsver, ka tā mistērija, fantāzija, kurā nav hronoloģijas, satiekas tēli no dažādiem laikiem, katram dzīvē svarīga bijusi Vecpiebalga.   

Simts gados Vecpiebalga piedzīvojusi dažādus laikus, kuros mainījušās varas, kas cēla, ārdīja un jauca ierasto dzīvi. Tā nekur nav pazudusi, iestudējumā tā atdzīvojas gan savulaik rakstnieku radītos tēlos, gan piebaldzēnos, kuru nākamās paaudzes ir gan uz skatuves, gan zālē. Vai tā sakritība, ka nākamajā dienā pēc izrādes pirms simts gadiem Parīzē noslēdzas 8.Olimpiskās spēles, bet šogad, kad vecpiebaldzēni sāk svinēt 800 gadi, olimpiskās spēles atklāj. Laiks izmetis loku un satiekas notikumos, tāpat kā paaudzes iestudējumā “Vēstule iz pagātnes”.

Fotogrāfijas un vēstures liecības no muzeja krājuma, teātra aktieri kā filmā izspēlē notikumus uz skatuves. “Tehnoloģijas ļauj savienot, atdzīvināt pagātni šodienā,” saka režisore Inese Pilābere un atzīst, ka iestudējums visiem bija izaicinājums. “Aktieriem patika filmēšanās, un dažs jutās brīvāk nekā uz skatuves,” bilst režisore, bet aktrise Ilona Muižniece uzsver, ka tā visiem bijusi jauna pieredze. Arī redzēt, kā top multimediāls iestudējums, sadarboties ar Aivaru Lapiņu un Aivu Šulcu, kuri kopā salika nofilmēto, gādāja par mūziku, kā    režisore I.Pilābe­re    L.Grudules rakstīto pārvērš izrādē.

Iestudējumu emocionālu piesātinātu darīja atgādinājums par cilvēkiem un notikumiem, kas vēl ir nesenās atmiņās, kas pašu piedzīvoti. Lienas pieminekļa atklāšanā Indriķis Putniņš runāja tēva Paula Putniņa toreiz teikto runu, An­drejs stāstīja par tēvu un tēva brāli, kuri bija izsūtīti…

“Iestudējums tapa divarpus mēnešos, vasarā, kad visi aizņemtāki nekā ziemā. Skatītājiem jāvērtē,” teic režisore. Pēc izrādes tās veidotāji tika godināti ar skaļiem aplausiem un ziediem.