Tuvojoties pirmajai Adventei un Ziemassvētkiem, cēsniece Liene atminējās pirmo iepazīšanos ar kristiešu Ziemassvētkiem. Tiesa, bilstot, ka tas noticis pirms septiņiem gadiem.
“Bija Ziemassvētku vakars, kuru draugu lokā – četratā – svinējām Latgalē. Aizbraucot ciemos pie draugu vecākiem, sapratām, ka Ziemassvētkus nāksies svinēt kristīgā garā, dodoties arī uz dievkalpojumu katoļu baznīcā. Kristietis no mums četriem bija tikai viens, pie viņa vecākiem arī šos svētkus svinējām. Mēs, pārējie, uz baznīcu Ziemassvētkos devāmies pirmo reizi. Atminos lielo, balto dievnamu, kurš svētku vakarā bija pārpildīts. Sākās dievkalpojums ar visām no tā izrietošajām tradīcijām. Baznīcēni ik pa mirklim krita ceļos, tad atkal cēlās kājās. Cenšoties izpildīt visas darbības, vienā brīdī trijatā attapāmies, ka vienīgie visā baznīcā stāvam kājās. Kamēr draugs mūs aiz bikšu staras rāva zemē, citi jau cēlās kājās. Kamēr mēs piecēlāmies, pārējie jau atkal krita ceļos… Pārvarējuši pirmās grūtības un neizsakāmo apjukumu, skatījāmies, ka daži cilvēki dodas pie mācītāja pēc dievmaizītes. Mums skaidroja, ka tas tiem, kuri iepriekš gavējuši. Kamēr ar atplestu muti šajās paražās klausījos, ieraudzīju, ka mans draugs pie mācītāja labā sāna jau nokritis zemē un ēd plāno dievmaizītes ripiņu,” smaidot stāsta Liene un atzīst, ka ar to vien Ziemassvētku amizantie gadījumi nebeigušies. Pārsteigumu pilnas bijušas vakariņas arī drauga vecāku mājās, skaitot kopīgu lūgšanu, dzerot paštaisītu vīnu un deklamējot Ziemassvētku dzejolīšus.
Komentāri