
Vēsture – tas ir tik sen. Arī pret notikumiem pirms 20 gadiem mainās attieksme, bet to vērtība paliek. Nākamceturtdien Cēsu Pils tornī tāpat kā pirms 20 gadiem plīvos sarkanbaltsarkanais karogs. To mastā uzvilks tie paši, kuri toreiz valsts simbolam lika plīvot pār pilsētu, pār Latviju. Viņu vidū arī arhitekts Normunds Broks.
– Vēl nesen pāršķirstīju bildes. Timermanis, Skulte, Broks, Atāls pie karoga stūriem un Zukulis lasa tekstu. Jaukas atmiņas.
– Kā tad Cēsīs sākās Tautas frontes kustība?
– Ar Ēriku Ozoliņu kabinetā sēdējām, viņš teica: ”Taisām Tautas fronti”. Taisām. Nejautāju, kāpēc, kas. Kas viņu pamudināja, nezinu. Ēriks tagad raksta memuārus, visu sīki apraksta. Viņš tā laika notikumus fiksējis dienasgrāmatā, tā ka viss būs precīzi. Tā sēdējām un domājām, ko pazīstam, ko aicināt. Ko runājām pirmajā sanākšanā, neatceros.
– Jā Ēriks nebūtu sēdējis pretī? – Es tāpat būtu iesaistījies. Interesanti bija ar Māri Lukaiži. Satiku viņu autoostā, teicu, ka taisām Tautas fronti. Viņš apstulba: ”Kā? Un kāpēc mani neuzaicināja?” Teicu: ”Es tevi tagad uzaicinu.” Viņš kaut kā bija paslīdējis garām.
Atceros, mums bija ārkārtīgi svarīgi būt pirmajiem. Pirmajiem nodibināt. Pirms Tautas frontes kongresa rīkojām konferenci. Vajadzēja formulēt kaut kādu platformu. Meža skolā pie toreizējā direktora Egona Buša par katru vārdu strīdējāmies. ”Cēsu hronikā” ir kļūda – 1.Tautas frontes kongresā es nepiedalījos. Otrajā – jā.
– Kāds bija Tautas frontes laiks? – Aktīvākais un emocionālākais manā dzīvē. Ar asarām acīs un nostalģiju to neatcerēšos, bet bija interesanti. Bija iekšējas, neaprakstāmas, nemateriālas sajūtas. Barikāžu laiks bija interesants. Augusta puča laikā vienu dienu nezinājām, ko darīt, vakarā bija sanāksme, tad tapa uzsaukums kopā ar karaspēka daļu, interfronti, nepieļaut vardarbību. Nākamajā dienā viss beidzās. Kaut ko tādu piedzīvot! Dēls šad tad paprasa, kā tad tur bija.
Lai kas Tautas fronti inspirēja, man nebija sajūtas, ka kāds mūs vadā aiz deguna. Paši pieņēmām lēmumus, kopīgi bijām nobijušies un varoņi. Pateicoties tam, atguvām neatkarību. Manuprāt, Tautas frontes uzdevums beidzās pēc augusta puča.
– Tautfrontieši gādāja gan to, lai Cēsu centrā nestāvētu Ļeņina piemineklis, gan par to, lai atjaunotu Uzvaras pieminekli.
– Ļeņina pieminekļa demontāžu organizēja Ēriks Ozoliņš. Par to zināja tikai viņš un vēl viens cilvēks. Man vien pateica: ”Pēc divām stundām demontēs, negribi atnākt paskatīties?” Tāda bija gaisotne. Ja nu kas notiek… Demontēja ātri, bet vēl nedēļu viens vīrs jauca, urbināja pamatni. Par to viņš nopelnīja krāsu televizoru. Tā bija līgts.
Lielākā kļūda, ka Uzvaras pieminekli neatjaunoja vecajā vietā. Tam bija perfekts novietojums. Kad atjaunoja pieminekli, biju tāds kā iniciators, vācām naudu. Biju atbrīvots no citiem pienākumiem, organizēju atjaunošanu. Par to naudu saņēmu, tagad kauns. Braucu uz Igauniju ar Druvja Skultes Volgu, tur nošņurcis igaunis uzvalciņā, biznesmenis, tirgoja savas zemes bagātības. Tad pieminekli atjaunot neizdevās. Pēc dažiem gadiem Māris Niklass ķērās klāt.
Dažas dienas pirms pieminekļa atklāšanas viņu satiku, pats vairs Cēsīs nedzīvoju. ”Mēs atklāsim pieminekli. Es tevi arī uzaicināšu, atstāj telefona numuru.” Atstāju, bet tā arī uzaicinājumu nesaņēmu. Atkal satiku Māri pirms Cēsu 800 gades. Parunājām. Apsolīja brīvbiļeti uz noslēguma koncertu. Sazvanījāmies un iedeva. Nebūtu Tautas frontes, daudzus, ar ko toreiz biju kopā, nepazītu. Jānis Līpacis bija prātīgs vīrs, visu izsvēra. Ar Ēriku Ozoliņu nesen sazvanījāmies. Mani interesē viņa memuāri. Druvi Skulti esmu uz ielas saticis, ar Māri Timermani darba jautājumos parunājamies, nesen satiku Valdi Atālu, Ivaru Zukuli gadus desmit neesmu redzējis. Ar Māri Niklasu vēl šad tad nejauši saskrienos.
– Ko darītu citādāk, ar šodienas attieksmi, zināšanām?
– Viss ir tā, kā ir. Strādāju. Par dzīvi nesūdzos. Neko nedarītu citādāk. Tas bija laiks, kas katru cilvēku nolika citā vietā.
Pēc tam vieni atgriezās savās profesijās, citi turpināja nodarboties ar ideoloģijām. Manuprāt, viņiem bija grūtāk. Vajadzēja pārkrāsoties. Daudzi to veiksmīgi izdarīja. Pieļauju, ka deviņi no desmit, kuri bija kādos vadošos amatos, tajos bija ne jau aiz pārliecības, bet izdevīguma dēļ. Un to nenosodu.
Visgrūtāk pēc neatkarības atgūšanas bija tiem, kam nebija ne prasmju, ne iemaņu, kuras varētu izmantot jaunajos apstākļos, kuri nebija patstāvīgi. Ja cilvēki būtu bijuši patstāvīgāki, nebūtu tik grūti, bet padomju sistēmā tas nebija vajadzīgs. Ap 80 procentiem Latvijas cilvēku trūka šādu profesionālo prasmju, kā arī viņi nenodarbojās ar ideoloģiju. Tie bija vienkāršie strādnieki.
– Pats aizgājāt no politikas. – Šad tad pacilāju atmiņā, kā viss varēja sagrozīties. Man īstajā brīdī nostrādāja bremzes. Bija brīdis, kad mani gribēja par domes nodaļas vadītāju. Atteicos un pareizi darīju. Man piemērs ir koju biedrs Ģirts Valdis Kristovskis. Viņš tajā vilnī bija, tagad sēž Briselē. Daudzi tad pacēlās un tagad iet citu ceļu. Es amatos negribu. Esmu arhitekts, un par dzīvi nesūdzos. Viss atkarīgs tikai no paša.
Ja kāds tagad sūdzas, ka šodien Latvijā dzīve ļoti slikta, nu nevajag. Vai laukos skolotājiem algas mazas, vai zemniekiem tiešām tik grūti? Sen nebiju braucis pa Saldus – Vānes ceļu. Visi tīrumi aparti, govis ganās. Vien nelielā ceļa posmā lauki nebija apsaimniekoti. Latvijā viss notiek, nevar gribēt uzreiz nezin ko.
– Vēl pirms Atmodas Cēsis atdzīvojās ar gaišo Harmonijas namu. Jūsu ideja un arī darbs. Toreiz pelēcībā tas bija kā pārsteigums.
– Visi bijām pelēki – cilvēki, mājas. Studiju gados darbojāmies Vecrīgā, krāsot mācējām. Plānos bija, ka tā māja jākrāso, ķērāmies klāt. Divas fasādes nokrāsojām. Ar roku uzzīmēja krāsu paraugu. Krāsas jaukšana bija interesanta. Rokā cieši turēja bunduli. No tā lielajā mucā pilināja un skatījās, vai ir īstais tonis. Lai 200 litru mucu sajauktu, vajadzēja pusi dienas, ne tā kā tagad – ieliec aparātā un dažās minūtēs gatavs. Vai nu kādam nepatika, vai muļķības pēc pret sienu tika mesta tintes pudele. Pēc gada smērējums nebija manāms, saules gaismā izdzisa. Švaka tinte bija.
– Kāda atmiņā no bērnības ir Cēsu vecpilsēta, kādu to gribējāt veidot kā amatpersona un kāda tā ir tagad?
– Biju Cēsu vēsturiskā centra un aizsardzības zonas arhitekts. Mans uzdevums bija ievērot tā laika likumus, kas, šķiet, bija labāki nekā tagad. Šobrīd pilsētas attīstības plāns ir virspusējs.
Jaunā celtniecība Cēsīs ir stipri bēdīga, izņemot atsevišķas vietas, kas nav vēsturiskajā centrā. ”Maxima” ir tieši aiz vēsturiskā centra robežas, veikta sabiedriskā apspriešana un rezultāts bēdīgs. Tad par ”Supernetto” var teikt – okei. Ir
runga ar diviem galiem – būvvalde no vienas puses, pieminekļu aizsardzības inspekcija no otras. Tā rīvēšanās, berzēšanās tāda interesanta.
Ja runājam par vecpilsētu, vislielākā problēma, ka te cilvēku nav un nebūs. Te nav ko darīt. Bērnībā likās, ka pilsētā ir ļoti daudz cilvēku. Spēlējām tādu spēli ”Ceļazīmes”- uz ielas sazīmē bultas un otrs pa tām meklē. Rīgas ielā nevarēja zīmi nolikt, jo visu laiku traucēja cilvēki. Tagad iela šķiet tukša. Veikalu nav. Nav ekonomiska pamatojuma, lai te būtu. Cēsniekiem vecpilsēta nav vajadzīga. Vien patīkami, ka tāda ir, var pastāstīt, bet reāli pilsētai tā neko nedod, centrs ir ārpusē, stacija vēl tālāk. Nav ko cerēt, ka dzīvība atgriezīsies. Bet labi, ka daudz kas saglabājies. Neesam jau nekādi gudrie, gan nāks gudrāki par mums. Tagad vecpilsētā var iebraukt, es savā laikā biju pret to. Daudz vienkāršāk taču biznesu taisīt ārpus centra, kur nav jāievēro stingri noteikumi. Vēsturiskā centra pagrimums sākās 1926.gadā, kad tirgu, kas bija pilsētas sirds un asinsrite, pārcēla.
No 1924.gada, kad uzcēla Uzvaras pieminekli, centrālais ir Vienības laukums. Ideja, ka tirgus jāpārceļ, bija jau 1907.gadā. Iemesls – tirgus dienās drausmīgie sastrēgumi. Iedomājos – pajūgi brauc, cilvēku daudz, ielas pilnas.
– Sabiedriskā apspriešana, vai tas nav tāds formāls absurds?
– Pēc likuma sabiedriskā apspriešana nevienam neuzliek nekādus pienākumus. Taču ievēlēta amatpersona nevar neuzklausīt sabiedrības viedokli. Tā pārstāvēs vienas vai otras daļas viedokli. Normāla demokrātija. Būtībā sabiedriskajai apspriešanai ir vien informatīvs raksturs – cilvēki uzzina, kur ko cels, sāk interesēties. Tas nedod kvalitāti, tikai informāciju.
Lasīju 1925. līdz 1927.gada domes protokolus un smējos. Spriežot par tirgus pārcelšanu, aizgāja līdz nacionālam naidam. Bija dakteris ebrejs, kurš prātīgiem vārdiem teica, ka nedrīkstam veltīgi izniekot tautas sūri, grūti krātos līdzekļus, lai pārceltu tirgu no tagadējā Rožu laukuma uz nezin kādu pļavu. Viņam pretī teica, lai nepiesauc tautu, jo lēmumus pieņem pilsoniskas partijas. Ko atsaucies uz tautu.
– Katrs laiks izmaina pilsētu, atstāj kaut ko paliekošu. Ko jūs Cēsu viesiem rādītu?
– Cēsu bagātības. Pils. Baznīca. Pils parks. Koka apbūves vairs nav. Ir materiālās vērtības, kas pastāv ilgāk nekā cilvēka dzīve, un ir tādas īslaicīgas, kuras paši uzturam. Kādam svarīgs rallijs, kādam mākslas festivāls, operas svētki, ”Seno rotu kalve”. Var rādīt to, ko cilvēki dara šodien. Un dara daudz interesanta.
Projektējot avīžu kiosku Vienības laukumā, saņēmu norādījumus, starp citiem tika arī teikts, ka jāievēro tradicionālās cēsiskās vērtības. Kas tās ir? Mēģināju noskaidrot. Nekad pilsētai nav bijis vienota apbūves plāna. Tā laika gaitā veidojusies stihiski, protams, to ietekmējuši dažādi lēmumi. Bet kas svarīgākais – nav kā Rīgā izteikti vienlaidus būvlīnijas. Ēkas neatrodas uz vienas līnijas, viena ielas malā, cita tālāk, vai sagrupējas puduros. Pastaigājiet pa Raunas, Bērzaines vai Vaļņu ielu. Blakus var būt ķieģeļu un koka mājas, vienstāva un vairākstāvu. Dzegas līnija nekur nav ievērota. Cēsiskās vērtības – dažādība apbūvē. Tas ir tas šarms.
Jaunās celtnes – lielveikali – ir vienkāršas būves un viegli nojaucamas. Bija veikals, nav, par to nav jāuztraucas. Tādas nozīmīgas celtnes jau Cēsīs nav būvētas. Tagad vismaz rekonstruēs Viesīgās biedrības namu.
– Tagad dzīvojat Straupē.
– No manas mājas terases var redzēt Straupes pils torni.
Kāpēc izvēlējos Straupi?
No Rīgas neaizbēgsi, tur notiek 80 procenti darījumu. Esmu arhitekts, ne tikai izstrādāju projektus, tos arī saskaņoju pašvaldībās un citās institūcijās.Un Straupe ir pietiekami tuvu. Līdz Juglai 40 minūšu brauciens. Jūras piekrastē dzīvot negribu, tās ir šausmas. Kurzeme nevelk, Daugava arī ne. Paliek Vidzemes un Valmieras šoseja. Trīsstūrī Cēsis, Limbaži, Inčukalns izvēlējos Straupi.
Komentāri