Viena no grāmatām, pēc kuras Cēsu centrālajā bibliotēkā nākas lasītājiem pastāvēt rindā, ir Laimas Muktupāvelas radītais biogrāfiskais vēstījums par diriģentiem Imantu un Gido Kokariem izdevumā „BrāliBrāli. Balsu burvji brāļi Kokari”. Tā klajā nāca šovasar pirms Dziesmu un deju svētkiem.
„Vairs grāmatas nepērku un nekrāju, jo nevaru galvot, vai mani bērni tās gribēs lasīt, bet man pašai jau ir 80 gadu,” pastāstīja cītīga bibliotēkas apmeklētāja, mūzikas pedagoģe, pianiste Guna Jansone. „Grāmata par brāļiem Kokariem man patika, jo uzrakstīta saistošā valodā, kā to prot Laima Muktupāvela, tekstus labi noslīpējot. Interesanti bija lasīt, jo rakstniece nelieto tikai rozā krāsu. Šur tur bija arī viņas kritisks skats uz abām latviešu izcilībām. Iespējams, ja es kordiriģentus pazītu personīgi, kā daži mani kolēģi Cēsu mūzikas vidusskolā, varbūt iespaids būtu citāds, bet tagad esmu priecīga, ka izdevusies tik laba grāmata.
Ar interesi izlasīju, kā viņiem gājis, mācoties Cēsu skolotāju institūtā, un atziņu, ka sākumā viņi lielāku iespaidu uz cilvēkiem atstājuši ar savu ārieni, ne ar zināšanām un meistarību. Tomēr man šķita, ka abi varoņi līdz galam neatklājas. Un tas ir arī saprotams.
Bija viena lieta, ka mani grāmatā kaitināja – iestarpinājumi, kur abi 80 gadīgie kungi tumšos uzvalkos fotografēti dabā, ar šīm krāsainajām bildēm ik pa laikam pārtraucot tekstu. Sevišķi neatbilstoši tas šķita grāmatas nodaļās, kur stāstīts par viņiem jaunībā, ar visām delverībām, bumbas spēlēšanu, bet blakus bildē redzami nevis puiši, kā gribētos ieraudzīt, bet divi veči. Tā arī nesapratu, kāda bija grāmatas veidotāju doma un kāpēc lielās fotogrāfijas vajadzēja atkārtot pa visu grāmatu.” Runa ir par Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna veidoto fotoseriālu.
Komentāri