Ne zagts, ne pirkts

Cēsnieks Māris Krūmiņš, gardi smejot, stāsta nesenu atgadījumu. „Biju aizgājis uz apavu veikalu, lai nopirktu sev jaunas botas. Piemērīju vienas, otras un likās, ka esmu atradis īstās, kuras varētu nopirkt. Pārdevējai palūdzu, lai atnes otru apava pāri. Uzmērīju, bet draudzenei likās, ka īsti labas nav. Kamēr abi runājāmies un spriedām, pārvilku apavus un lūdzu draudzeni tos atdot atpakaļ pārdevējai. Izgājis laukā no veikala un aizgājis prom jau krietnu gabalu, nejauši paskatījos uz savām kājām un šokēts ieraudzīju, ka kājās ir viena mana vecā bota, bet otra-jaunā no veikala. Nevaru pat aprakstīt sajūtas, kādas mani uz ielas pārņēma. Sviedri un tirpas caur kauliem izgāja. Pēc tam sāku histēriski smieties, un draudzene nesaprata, kas man noticis. Kad viņai norādīju uz savām kājām un ieraudzīju viņas šokēto sejas izteiksmi, smiekli nāca vēl vairāk. Abi skriešus devāmies atpakaļ uz veikalu, kur pārdevēja vēl nebija ielūkojusies atpakaļ atdotajā apavu kastē un konstatējusi notikušo. Veikalā nespēju pateikt ne vārda. Kad nedaudz nomierinājos, centos pārdevējai paskaidrot, kas noticis. Par laimi, pārdevēja nebija no pūcīgajām un ar nelielu izbīli, bet smaidu notikušo saprata un savu veco botu dabūju atpakaļ,” par piedzīvoto stāsta Māris.